Mīluļa CV

2021. gada vasarā pie mums vasarnīcā bija pieklīdusi kaķene, kas pēc pusotra gada laimīgas dzīves nomira ar vēzi. Kaķeni iesaucu par Munci, bet vīrs sauca par Puksi. Vēlāk, 2023. gada 26. maijā, no Daugavpils patversmes paņēmām mājās astoņus mēnešus vecu kaķenīti, un, lai atkal kaķim nebūtu divi vārdi, nosaucām uzreiz par Puksi.

Mūsu mājas mīlulis ir kaķenīte Fidži. Viņa pie mums nonāca no kaķu patversmes "INGATO", kas atrodas tepat Līvānos. Kaķenīti ieraudzīju Facebook, kur šīs biedrības dibinātāja Inita Klindžāne bija ievietojuši bildi, ka kaķenīte meklē mājas. Tobrīd es atrados slimnīcā. Ieraugot šo bildi ar pelēcīgās krāsas kaķenīti ar dzeltenīgas dzintarkrāsas acīm, es to nosūtīju bērniem uz mājām. Un jautāju, vai nevēlas šo mīluli mūsu mājās? Atbilde bija viennozīmīgs – jā. Tajā pašā dienā es sazinājos ar Initu Klindžāni un teicu, lai šo kaķenīti nevienam neatdod.

Facebook lapā “Minku grupa” apkopoti kaķu vārdi. 

Tēja (Kristeļ of Rojal kapris) ir britu sugas kaķis. Viņai ir astoņi gadi. Pirms viņas mums bija arī britu kaķene, tikai pelēkā krāsā. Diemžēl veterinārārstu neuzmanības dēļ viņa nomira. 
Meitas lūdza, lai mums ir kaķis, un tētis ar mammu aizbrauca uz Rīgu un nopirka šo smukulīti. Man vienmēr mājās bijuši dzīvnieki, taču labāku par šo kaķi es vēl neesmu sastapis. Kad ejam gulēt, tad viņa arī. Tēja guļ tik ilgi, kamēr iezvanās modinātājs. Tapetes neaiztiek, arī gultas un dīvāni ir neskarti. Par to mums ir tikai prieks. 

Sveicināti!
Tas ir mūsu mīlulis Mio. Viņu kopā ar tādas pašas krāsas brālīti un māsiņu atradām jūnija beigās maziņus pie Bebrenes katoļu baznīcas. Kaķēni bija ielikti kastītē ar zīmīti, ka tā ir dāvana baznīcai.
Mēs kopā ar kaimiņiem paņēmām pa mazulītim uz mājām. Smējāmies, ka kaķēns ir arī dāvana man 65 gadu jubilejā. Tā kaķītis Mio kļuva par mūsu ģimenes mīluli. 
Vārdu kaķītim deva mazmeitas. Mio patīk mūsu kompānija, jo sevišķi gulēt klēpī vai arī gultā blakus. Arī mums patīk Mio kompānija.

Inta Ostrovska no Kārsavas pastāstīja par savu mīļo kaķenīti Unci.

Ļoļas stāsts aizsākās gandrīz pirms trim gadiem. Tad Ļoļa dienām ilgi gulēja uz ceļa braucamās daļas zem automašīnām vienā no Daugavpils apkaimēm. Turpat pie viņas “mājām”, kuru saimniekiem viņa acīmredzami bija vienaldzīga.
Stāvoklis bija smags. Kaķeni nomāca smaga anēmija un infekciju kopums. Ilgs laiks tika pavadīts stacionārā, nebija nekādas garantijas, ka izdosies izglābt...

Mūsu mājās jau četrus gadus ir runcis Čiko, un jau sen bija doma, ka gribētu otru kaķi, bet māca šaubas, vai sadzīvos abi kopā un ar diviem maziem bērniem. Bet tad mūsu laukos piedzima divi kaķēni, kurus kaķene bija paslēpusi un vēlāk jau izveda parādīt savus bērnus mums. Kad ieraudzījām mazo kaķēnu, uzreiz sapratām, ka ņemsim līdzi uz mājām. Kā jau uz kūts augšas audzis kaķēns, viņš bija bailīgs un nepieradis pie cilvēkiem, ņaudēja un uztraucās, braucot uz jaunajām mājām. Bet dažās dienās viņš ātri iejutās mūsu ģimenē. Arī lielais runcis uzreiz pieņēma mazo.

Kādreiz sākās šausmīgais Covid-19 mūsu valstī, un visiem palika skumji, jo bija mājās sēdēšanas režīms. Tāpat arī mēs sēdējām mājās. Meitai nebija ar ko spēlēties, jo visi slimoja. Tad mēs ar meitu nolēmām, ka mums vajag pūkainu draugu – kaķi, lai spēlētos. Lai bērns zinātu, kā vajag rūpēties ar dzīvām būtnēm; ka nedrīkst apbižot dzīvniekus, vajag viņus barot un uzkopt. Un tas bija pareizs lēmums – paņemt pūkainu mīluli, jo meita tagad spēlējas ar kaķi, kuru sauc Makss, vienmēr bučo viņu no rīta, kad pamostas, un pirms gulētiešanas. 

Kad pirms gada man aizgāja mamma, man visu laiku galvā virmoja doma par kaķi. Bet, kad 2023. gadā aizgāja arī krustmāte, šī doma kļuva vēl neatlaidīgāka. Sākumā ieraudzīju Intas Vaivodes ziņu feisbukā par kaķēniem viņas vasarnīcā. Es piekritu paņemt palikušo kaķenīti, bet diemžēl, kamēr viņa kārtoja visas lietas ar slimnīcas pārņemšanu, kaķenīti jau paņēma kaimiņiene. Tā tas izpalika.