“Esmu Aglonas Vissvētākās Jaunavas Marijas Debesīs uzņemšanas bazilikas kaķis jau vairāk nekā trīs gadus. Mani atveda priesteris Juris. Tā kā Aglonas baziliku apmeklē liels cilvēku skaits un gandrīz visi grib mani uzrunāt, tad nu sauc mani dažādos vārdos un skatās, uz kuru vārdu atsaukšos: Tīģeris, Tigra, Persiks, Rudais, Muris un citi.
Cilvēki saka, esmu labs runcis, esmu pat dzirdējis, ka esot bazilikas karalis. Tā ir. Bazilikas ēkās esmu saimnieks. Man atļauts izstaigāt visas telpas, tieku vietās, kur citi bazilikas apmeklētāji netiek. Mēdzu uzraudzīt altārus. Kā jau jebkuram kaķim, man patīk mīlināties, gulēt un ēst.
Tā kā pie bazilikas atrodas arī piebūves, kur strādā cilvēki, tad mēdzu aiziet pie kāda ciemos. Zinu, kur var gardi paēst un kur var labi pagulēt. Man ir sava karaliskā gulta, kurā es laiskojos un izbaudu saldu miegu uz dormeo spilvena. Mēdzu arī kādu uzklausīt un sastādu kompāniju. Eju ciemos arī pie Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta brigādes ļaudīm. Cenšos viņiem uzlabot garastāvokli, protams, paprasu kādu gardumu un paguļu uz kāda krēsla. Viņi mani neņem līdzi uz izsaukumiem, tāpēc uz auto nākas tikai noskatīties.
Ja Tu, lasītāj, kādreiz būsi Aglonas bazilikā un satiec mani, droši nāc man klāt – es no mīļuma neatteikšos.”
Aglonas bazilikas kaķa stāstu pierakstīja Liene Morkāne