Mīluļa CV

Mūsu ģimenes mīlulis Ambers ir īsts sirds siltuma un prieka avots. Viņš ir Velsas korgijs pembroks, kuram šī gada 5. jūlijā apritēs jau četri gadi. Ambers ir ļoti mīļš, kustīgs, vienmēr priecīgs un draudzīgs suns, kurš ar savu enerģiju spēj iepriecināt ikvienu. Viņam īpaši patīk ziema – skriet pa sniegu, dauzīties ārā un rotaļāties kopā ar bērniem, it kā katra sniegpārsla būtu jauns piedzīvojums.

Cienījamie sugas brāļi, tāpat arī divkājainie radījumi! Vēl nekad savā desmit gadus ilgajā kaķa mūžā neesmu rakstījis vēstuli, saziņai tagad taču ir citas tehnoloģijas. Tomēr pierunāja mani, apgalvojot, ka neesmu sliktāks par citiem, kas avīzē jau gadu gadiem drukājušies (varbūt pat labāks un smukāks).

Šis stāsts sākas ar kādu sapni, ko es un mans dēls gadiem glabājām savās sirdīs – par mazu, mīļu kaķīti. Taču mūsu tētis vienmēr atbildēja: “Nu, kāds kaķis dzīvoklī? Kaķim vajag brīvību, lai viņš varētu staigāt ārā…” Un tā mūsu sapnis gadiem ilgi palika tikai sapnis.

Pirms trim gadiem sludinājumā ieraudzīju, ka tiek pārdoti kaķi – viens pelēks, otrs – ruds. Biju nolēmusi vispār vairs neņemt kaķi, tomēr tas sludinājums man bieži parādījās. Vīrs saka – ko tur daudz skatīties, zvani. Pelēkais kaķēns jau bija pie jauniem saimniekiem, mums palika rudā meitene. 
Vārdu Poga viņai svinīgi piešķīra dēls. Tagad Podziņa ir mūsu lutekle. Iesmejam – zilās asinis tomēr “strādā”, jo labprāt ēd gaļu, patīk zilais siers, lasis, saldējums. 

Kaķīte Marce pie maniem vecākiem atnāca pirms diviem gadiem Mārtiņdienā – tāpēc arī tāds vārds, ja būtu runcis, būtu Mārtiņš. Mamma puķudobē stādīja tulpes, kad pie kājām piepeši uzradās mazs, pūkains un dikti izsalcis kamolītis. Kaķabērns projām negāja, devās pakaļ mammai un, protams, tika sažēlots un pabarots.

Augšdaugavas novada Sventes pagastā jau trešo gadu gan vietējos iedzīvotājus, gan tūristus priecē skaists lavandu lauks. Tā saimniece Signija Zizlāne ne vien iekārtojusi gaumīgu vietu, kur smelties iedvesmu un iemūžināt skaistus fotomirkļus, bet ļauj apmeklētājiem priecāties arī par trušiem un dažādiem putniem.

Šo kaķeni sauc Veračka! Viņas vecums ir seši gadi, šī kaķene mūsu mājā ir ļoti īpaša. Veračka pie mums mājās ienāca, kad viņas saimniece devās uz ārzemēm, prasot pieskatīt šo kaķeni tikai vienu mēnesi, bet gadījās tā, ka Veračka palika dzīvot pie mums un aizmirsa par iepriekšējo saimnieci. Man viņas vārds simbolizē uzticību un mieru, ar ko arī raksturojas viņa. Veračka ir mierīga un gudra kaķene.

Manu mīluli sauc Bosjka, viņa vecums pašlaik ir trīs mēneši. Dzīvo viņš nelielā ciemā Augšdaugavas novada Kalupē. Mūsu mājās viņš ienāca no kaimiņmājas. 
Sunim vārdu iedeva vecmamma, jo viņai likās ka tas ir īsts suņa vārds. Bosjkam patīk skraidīt ar mūsmājas kaķiem, ķert putnus, grauzt mājinieku čības, kā arī ķert savu asti. Viņam ļoti garšo kaķu barība, bet arī no gaļas viņš neatsakās. 

«Mēs ar ģimeni pārvācāmies dzīvot uz Upmalu, un kā tad bez sarga lielajā mājā. Tāpēc meklējām sev mājas sargu, un kaut kā sirdī «iekrita» šis mīļums, kuru atradām Aizkalnē (Preiļu novadā). Tur bija daudz tādu mīluļu, viņi pieder Igaunijas medību suņu šķirnei, cits par citu skaistāks, bet sirsniņā mums «iekrita» tieši šis suņuks.
Tā nu mēs iegādājāmies mīļu mājas sargu. Suņukam šobrīd ir 10 mēneši.

Traka nedēļas nogale, traki dzīvnieki, kuri mani pazaudēja gandrīz divas dienas. Tāpat kā pīles – jūs jautāsiet? Jā, jautrītes – es atbildēšu. Viņas nekad nebeidz pārsteigt un priecēt ar savu domāšanas veidu. Nez, vai viņām tāds ir? Vai viņas prot gatavot čuguna katlā? Vai viņu “ķirbis” to var izdomāt? Protams!