Mīluļa CV

“Manā mājā dzīvo neizmēroja mīlestība, kuras formula ir M4+R. Kas ir šie nezināmie?
Pirmais M. Murka. Pirms septiņiem gadiem kā mazu, šņācošu kamoliņu ar savainotu apakšlūpu es šo pirmo M izvilku no mašīnas motora nodalījuma, kur pamestais kaķabērns bija noslēpies un vizinājies ar mani visu dienu. Joprojām bailīga un piesardzīga, bet piķa melnā kaķu meitene Murka ir mans mājas labais gariņš.

“Kaķi ir kā cilvēki: dažs nespēj sadzīvot ne ar vienu, citam atkal visi draugi. Mokins ir no draudzīgi omulīgajiem – nebaidās ne no viena (vienīgi no cilvēkiem) un ar savu aktivitāti un draiskulību spēj iekustināt pat manu veco runci. Mokinam patīk, ja glauda muguriņu, tad var saklausīt arī ņurrāšanu, bet – roku nedrīkst stiept viņam pretī “sejā”, to jādara no sāniem.

“Neliels stāsts par manu kaķenīti vārdā Mince.
Mince ir dzimusi 2006. gada martā lauku mājās. Vārds iedots, iepriekš neapspriežoties, vīrs pateica – būs Mince. Lai tad ir tā.

“Mani sauc Zorro. Esmu mazs Kaukāza aitu suņa puika – man ir tikai četri mēneši. Mani saimnieki divu mēnešu vecumā mani atveda no sešu kucēnu ģimenes Pierīgā. Uz mašīnu aizgāju pats, nekādu asarainu atvadu no ģimenes, arī visu garo ceļa gabalu atbraucu “miera vējos”, kamēr jaunie saimnieki lauzīja galvu, kā mani nosaukt.
Tā kā ģimenē pirms manis bija cits “kaukāzietis” Zara, tad palika pie vārda Zorro ar domu, lai es augu skaists, drosmīgs un iznesīgs! 

“Esmu suņu meitene Simba. Pēc nostāstiem man ir gads un viens mēnesis.
Es kopā ar saviem bēdubrāļiem tiku atrasta pie Daugavpils dzīvnieku patversmes.
Tā nu sagadījās, ka man jau 10 mēnešus ir savas mājas, savs pagalms, savs dīvāns un draugs runcis Rokijs. Tagad man ir arī sava jaukā friziere Inga, jo kažociņš mans prasa kopšanu. Jā, es tieku apmācīta labām manierēm.

Zanda Mankopa ir Daugavpils teātra aktrise, un viņa šajā sezonā priecē ar monoizrādio “Kaķa memuāri”. (Ar šīs un citas izrādes datumiem var iepazīties Daugavpils teātra mājaslapā www.daugavpilsteatris.lv). 
Šoreiz Zanda “Vietējās Latgales Avīzes” lasītājus iepriecina ar stāstu par savu mīluli kaķi Tomu/ Tomiju. 

 “Mana Oglīte–2. (Oglīte–1 ir portreta bildē; tas ir 1990. gads; vai, cik sen.) Nevis Straume, bet Plūsma. Sinonīms. 

“Manā dzīvē kaķi ir kopš bērnības, un es nevaru iedomāties sevi bez tiem, viņi ir mani labākie draugi. 
Pirms 10 gadiem mūsu pagalmā ieskrēja ruds, pūkains kaķēns. Mēs viņu pabarojām un uzreiz vedām mājās, lai gan tajā laikā mums jau bija kaķene Žozefīne. Viņa nebija īpaši apmierināta ar jauno iemītnieku, taču viņai ar mūsu lēmumu bija jāsamierinās. 

Man ir kaķis Ričards Ceturtais. Kāpēc Ceturtais? Jo pirmie trīs nomira dabīgā nāvē. 
Ričardam patīk mani kaitināt – aiziet uz trim dienām pie kaimiņu meitenēm, bet, kad atnāk, smaida ūsās it kā nekas nebūtu noticis. Garšo Ričardam nekas – dod ko gribi, viss slikti. Es tā un šitā... bet šis neko. Pat peles neēd. Atnes tās man un noliek pie deguna, it kā man baigi vajag! Zinu, ka tā ir pateicība saimniekam par labo sirdi. Nu, ko tur daudz par pelēm...

“Tas ir ļoti mīlīgs kaķis, kurš ir iemīļojis Krāslavas pils pagalmu. Šķiet, ka kaķim viss tur ir ļoti pazīstams. Kāds apmeklētājs ielaida kaķi Krāslavas pils kafejnīcā “Fon Bubert”, kur kaķis bez kautrēšanās iekārtojās uz dīvāna priekšnamā un ļāvās sevi gan paglaudīt, gan fotografēt. Dīvāns kaķim ļoti piestāv vai otrādi – kaķis piestāv dīvānam. Vienīgi, kā viņu sauc, to kaķis nevēlējās izpaust.”

Helmuts Svarinskis (Krāslava)