Mīluļa CV

Džespers ienāca mūsu mājās pirms astoņiem gadiem kā mazs, mīļš kamolītis, ko bērni atnesa no kaimiņu mājas. Viņš dzīvoja virtuvē, tur viņam bija paklājiņš un mīļmantiņas (spilventiņš – zilonītis ar mīļu snuķīti, ko palaizīt, kad sagribas mammu). Jau pavisam mazu mēs mācījām viņu sargāt māju un ziņot par svešiniekiem, sargāt pagalmu un ganīt vistas. Tas Džesim padevās ļoti labi, visas vistas bija kūtī, un viņam olas garšoja tīri labi. Tā bija balva, ko viņš izvēlējās pats sev pieejamās vietās.

Puma, viens gads, dzīvo Augšdaugavas novada Vecstropos, dzimusi Aglonā, trīskrāsaina kaķe.

Marfuša, diemžēl, ir mūsu pēdējā vistiņa. Pirms gada, dienas laikā, lapsa apēda mūsu smuko gailīti un divas vistiņas. Tas bija novembris, uzkrita pirmais sniegs, un vistas vēl bija šķūnī. Kad atnāca lapsa, Marfuša aizbēga. Mēs viņu atradām krūmos. Marfuša pa ziemu dzīvoja viena pati klētī, kur aprīkota vistas istabiņa ar elektrisko sildītāju un speciālo sarkano lampu. Marfušai ļoti garšo tomāti un gurķi.

Britu īsspalvainais kaķis, kā šķirne, tika atzīts 1871. gadā. 1865. gadā Anglijā tika izdota Luisa Kerola grāmata “Alises piedzīvojumi Brīnumzemē”, kuras ilustrācijās redzams Češīras kaķis, kas pilnībā atbilst britu īsspalvainajam kaķim. Šķirnes izveidē 19. gadsimtā tika izmantoti angļu mājas kaķi un persieši. Pirmie britu īsspalvainie kaķi, kas bija klasiskajā zilajā krāsā, tika izstādīti Starptautiskajā kaķu izstādē, kas notika 1881. gadā Londonā. 

Mūsmājās jau daudzus gadus nedzīvo kaķi. Toties pāri mūsu pagalmam jau vairāk nekā gadu savu apgaitu iekārtojuši kaimiņu runči: rudais un melnais. Nosmējāmies – priekš kam mums savs kaķis, ja ir izpalīdzīgi kaimiņu runči, kas peles izķer. Bet tad… Tas bija šī gada maijā, Mātes dienā. Pie manis ciemojās mazmeitas un radu meitene. Viņa pamanīja, ka no neapdzīvotās mājas puses nāk kaķis un kaut ko nes: “Skatieties! Kaķis peli atnes!”

Kaķiem ļoti patīk malt savas dzirnaviņas, to darīt patīk arī divus gadus jaunajam kaķim Mušam. Viņš ierāpjas klēpī, piespiež galvu pie pleca, lai sāktu savu stāstu…

Pirms pāris gadiem mūsu ģimenē ienāca viļņainie papagaiļi, jo man patīk arī ziemas tumšajos un aukstajos rītos celties, dzirdot putnu čivināšanu, turklāt viņi ir skaisti.
Savukārt šogad meitiņa uz savu septīto dzimšanas dienu izdomāja, ka grib degu peles. Nevarētu teikt, ka es biju dikti priecīga par izvēli, taču krustvecāki jau uzdāvināja būri. Citas izvēles nebija – jāpērk vien bija. Nolēmām, ka būs divi, lai viņiem nebūtu garlaicīgi, un abi – puikas.

Kad 2020. gada vasarā mūsu sniegbaltais, pūkainais Zigis pāragri devās “citos medību laukos”, sapratu, ka bez kaķa nav lustīga dzīve. Apskatījos sludinājumus, kuros piedāvāja par bargu naudu nopirkt šķirnes kaķēnu ar dokumentiem, bet meitas ieminējās: varbūt aizbrauc uz dzīvnieku patversmi.

Ar balsu vairākumu bildē redzamā suncīte Spika uzvarēja konkursā “Vuf!”, ko rīkoja Naujenes kultūras centra saime, 26. augustā svinot Pasaules suņu dienu.

Šī centra Facebook lapā (internetā) teikts, ka šajā balsojumā, kas notika Facebook, noskaidrots arī otrās vietas ieguvējs – suncītis Lakijs. 

Abi laureāti saņēma balvas, kuras prot novērtēt tikai viņi, turklāt ar lielu pateicību (ķepas sveicienu vai siekalotu buču uz vaiga).  

Uzvarētāja – suncīte Spika

“Tā ir kaķenīte, kuru atradām uz ielas. Ļoti žēl, ka kaķenīte bija atstāta uz ielas, tāpēc mēs nolēmām to paturēt un atrast viņai mājas.
Kaķenītei vārds vēl pagaidām netika dots, jo ceru, ka atradīsies jaunie saimnieki un izvēlēsies šai kaķenītei piemērotāko vārdu.
Šobrīd kaķenītei patīk dzert pienu un daudz spēlēties.
Ļoti ceru, ka drīzumā atradīšu cilvēku ar labu sirdi, kuram varēšu uzticēt šo trīs mēnešus veco kaķenīti.”

Valērija Daugavpilī