Mīluļa CV

Labdien! Mani sauc Kora.
Lai gan par kaķu meiteņu vecumu nemēdzam runāt, tomēr esmu no tiem kaķiem, kuri lepojas ar saviem gadiem. Esmu 12 gadus veca kaķene.
Savas saimnieces Lilitas, kuru mēs visi – mājinieki un draugi – saucam par Mamā, dzīvē ienācu pirms 12 gadiem no kādas ģimenes tepat Preiļu pusē. Mana jaunā saimniece izvēlējās man dievietes Koras vārdu. Kora ir grieķu auglības un zemkopības dievietes Dēmetras meita.

Leo ienāca mūsu ģimenē pavisam nejauši. Pirms pusotra gada pavasarī braucām Leo pakaļ pie draugiem. Viņu suņu mammai piedzima astoņi sunīši, un viens kucēns jau gaidīja mūs. Grūtākais bija paskaidrot mūsu vecvecākiem, ka mēs atvedīsim mājās sunīti, kurš izaugs liels, jo kucēna mamma ir labradors.

Mūsu mazais draudziņš Bonis mūsu ģimenē ienāca 2020. gada 21. janvārī. Nu jau mūsu puikam 8. oktobrī būs trīs gadi.

Rufis ienāca mūsu ģimenē pirms pusotra gada četru mēnešu vecumā no Augšdaugavas novada patversmes “Otrā māja”.

“Lucky mūsu mājās parādījās pēc kāmīša nāves. Es apsolīju vecākajai meitai, ka nopirkšu trusi. Gribēju viņai to uzdāvināt kā dzimšanas dienas dāvanu, taču notika nepatīkams incidents. Nolēmu pirkt trusi pie fermera, bet diemžēl tas bija slims, tāpēc dāvanu uzdāvinājām apmēram pēc mēneša, nopirktu jau veikalā, lai vairs nebūtu nekādu pārsteigumu.

Česters ir 12 gadus vecs Siāmas runčuks. Česters ir kaķis “ar raksturiņu”, tomēr spēj būt arī patiesi mīļš un draudzīgs (īpaši, kad ēdiena trauciņš iztukšojies). Ciemiņus Česters parasti uzlūko ar piesardzību un ne visi drīkst viņu paņemt klēpī un glaudīt. Tomēr viņš ir izteikti uzticīgs savai saimniecei – neviena diena nepaiet bez ikrīta un ikvakara mīļošanās.

Mūsu ģimenē nesen parādījās četrkājainais draugs. Pavisam negaidīti un neplānoti. Esam domājuši par mīluli, bet nezinājām, ko tieši gribam – putniņu vai zivtiņu, vai suni, vai kaķi. Kādu dienu, ejot pastaigā ar bērnu, mēs ieraudzījām mazu kamolīti un nepagājām garām. Es padomāju, ka varbūt esam viņa vienīgā cerība.

Šis baltais runcis Sems ir nācis no maza ciema – Rēzeknes novada “Žogotiem”. Šobrīd savus nedarbus nu jau dara Līvānos.

Ko lai gana ganu suns, kad pa ķepai nav ko ganīt? Aitas vēl nenāk laukā no kūts, droši vien slēpjas no aukstajiem ziemas vējiem. Nabadzītes, tām droši vien ir garlaicīgi tur, vienām pašām, bez ganu suņa, kas aizgaiņātu ganīšanas trūkumu. Tas nekas, drīz nāks pavasaris un nāks aitas – tad es skriešu, tad es lavīšos un ganīšu, kamēr (saimniekam) nebūs gana. Taču pagaidām es ganīšu ziemu.

Riko bija gaidīts puika, jo pirms viņa man bija cits suns, kurš nodzīvoja 16,5 gadu. Zaudējums bija smags, bet es zināju, ka pēc viņa es vēlēšos suni, kurš dzīvos ar mani Daugavpilī.