Ideja par kaķēnu radās pavisam nejauši. Kādā telefonsarunā meitai vecvecāki pastāstīja, ka laukos malkas šķūnītī kādai no kaimiņu kaķenēm ir piedzimuši bērniņi. Te nu meita izdomāja, ka viens no tiem varētu būt mūsējais! Bet, kamēr mēs no Rīgas tikām līdz laukiem, kaķene savus mazuļus jau bija aiznesusi. Meitiņai bija liels pārdzīvojums, cerējām, ka ar laiku pāries. Jo, jāatzīst, mēs pārējie mājinieki neesam kaķu mīļi un līdz šim pat nebijām šādu domu apsvēruši, jo zinājām, ka mājdzīvnieks tā ir liela atbildība. Taču laiks gāja, bet meita domu par kaķēnu neatmeta, braucot uz laukiem, vienmēr gāja tos meklēt, bet kā nav, tā nav... Protams, viss beidzās ar asarām, negulētu nakti. No rīta, kamēr meita vēl gulēja, vecvecāki jau prātā apdomāja visādus variantus, kur kaķēnu varētu dabūt, māsa arī apzvanīja visus iespējamos variantus, izpētījām sludinājumus, nav...! Un tad vectēvs atcerējās par kādu no savas skolas bijušajām skolotājām Annu, kura kopā ar vīru glābj Krāslavā likteņa varā pamestos kaķēnus un ir īsta kaķumīle. Sazinājās, aizbrauca, kaķu tur bija daudz. Vectēvam acīs iekrita tieši šis kaķēns, nekavējoties veda mazmeitai atrādīt jauno ģimenes locekli. Mazo, skaisto, feino, mīlīgo un dzīvespriecīgo kaķīti. Meita nespēja noticēt, – sajūsma, prieks, smaids, arī bailes no nezināmā. Vairākkārt pārjautāja, vai tas tiešām būs mūsu kaķis?! Jā! Arī mums pārējiem, kas ar kaķiem bija uz jūs, ļoti iepatikās kaķēns!
Nākamais uzdevums bija vārda došana, apsvērām visādus variantus, Mincīte, Pelēcīts, Miks utt., jo uz to brīdi vēl nezinājām pat dzimumu. Bet meita saka, – nē, tā ir Varavīksnīte! Kā? Nav taču krāsaina... Meita saka, viņa ir tik mīļa un skaista, un dzīvespriecīga, un krāsaina kā Varavīksnīte. Es varu tikai piebilst, ka dabā, lai ieraudzītu varavīksni, ir vajadzīga īpaša apstākļu sakritība. Tāpat arī mūsu gadījumā, lai mēs ieraudzītu savu Varavīksnīti bija nepieciešama īpaša apstākļu sakritība. Šobrīd smejam, ka par latviešiem mēdz teikt, ka tie ir koši pelēki, taču patiesībā zinām ka latvieši ir ļoti daudzšķautņaini, aktīvi, radoši. Tā arī mūsu kaķenīte – koši pelēkā Varavīksnīte! Pēcāk noskaidrojām, ka tā tiešām ir meitenīte.
Jau nākamajā brīdī sapratām, ka kaķēna ienākšanai mūsu mājās, mūsu ģimenē, kā izrādās, nebijām gatavi nemaz! Mums nebija nekā, izņemot nedaudz barības, ko bija paņēmis vectēvs. Nezinājām neko par tik mazu kaķēnu barošanu, (mincītei tobrīd bija viens–divi mēneši). Meitu atstājām pieskatīt kaķēnu un paši devāmies uz Daugavpili gādāt kaķim visu nepieciešamo – barību, kustamo un nekustamo īpašumu, t.i. mājiņu, rotaļu laukumu, gultiņu, transportēšanas somu, rotaļlietas, kasti, pakaišus u. tml. Meita teica, vai tiešām, tiešām tas viss ir manam kaķim?! Jāatzīmē, ka pareiza barības izvēle ir viens no priekšnoteikumiem, lai kaķis izaugtu skaists un veselīgs. Kaķene ēd augstvērtīgu gatavo, sauso barību un arī konservus, blakus vienmēr ir jābūt traukam ar dzeramo ūdeni.
Kaķenīte ir krāslaviete, uzreiz sapratām, ka būs jārēķinās arī ar latgaļu temperamentu! Kaķenītei ļoti patīk spēlēties, kustēties tāpat kā viņas saimniecei Emīlijai. Vienā no savām sociālo tīklu publikācijām salīdzināju kaķenīti ar skolotājiem, jo tāpat kā skolotāji viņa visu laiku skrien un skrien, lec un rāpjas augstās virsotnēs, tad krīt, un tad atkal izdomā ko radošu, jo īpaši darbojas naktīs, savukārt no rīta labprāt pagulētu... Tātad īpaši aktīva kaķene ir vēlu vakaros un naktīs, kad mēs jau gribētu doties pie miera.
Jāatzīst, ka, kamēr vasarā dzīvojāmies pa laukiem, viss ritēja gludi, kaķene pat piedalījās brāļa kāzās, jo nebija kam to uzticēt pa ceremonijas un svinību laiku, bet, nākot rudenim, kad jāatgriežas skolas gaitās, sapratām, ka kaķenītei nepatīk braukāšana šurpu turpu no Latgales uz Rīgu, no Rīgas atpakaļ... Kā arī sapratām, ka kaķenīte prasa vairāk rūpju, nekā bijām iedomājušies. Pirmais mēnesis prasīja izturību, pacietību un arī mīlestību. Diemžēl bija pat tāds brīdis, ka apsvērām domu nodot kaķenīti gādīgākās rokās, bet tad pēc garām pārdomām, asarām vectēvs tomēr teica, ka savējos nenodod! Kaķim jāpaliek ģimenē, un mūsu ģimenes mājās Izvaltā.
Tā nu jau trīs mēnešus kaķenīte ir mūsu ģimenes locekle, iet soli solī kopā ar mums, jo īpaši patīk spēlēties un doties ar vectēvu pastaigās pa ābeļdārzu, savukārt gulēt diendusiņu kaķenīte labprātāk izvēlās pie vecmammas guļamistabā, laikam jau tāpēc, ka tur ir klusāk un mierīgāk. Kaķenīte rūpējas arī par saimnieku fizisko formu, jo dienā vairākas reizes kāds no mājiniekiem kāpj ābelēs/ bumbierēs, lai noceltu to nost. Tāpat kaķenei ir ļoti skanīga balss un viņa kopā ar saimnieci spēlē klavieres.
Kopumā, manuprāt, kaķis ir kaut kas maģisks. Šķiet, kaķiem piemīt spēcīga aura, kas izplatās visur – ne tikai pie ģimenes locekļiem, bet arī pa visu māju un teritoriju apkārt tai. Pieglaužoties kaķis ne tikai lūdz ēdienu vai mīļumu, vai parotaļāties, bet arī apdāvina mūs ar savu enerģiju. Tāpēc nevajadzētu kaķēnu atgrūst, jo tad jau sanāk, ka dzenam prom arī pozitīvo enerģiju. Runā, ka kaķi aizsargā māju no negatīvās enerģijas, skaudības un pat ārstē. Novērojām, ka arī mūsu kaķenīte, komunicējot ar mums, apgulstas tieši slimajai vietai virsū, nu tad atliek tikai kaķi paglaudīt un saspringums, stress būs prom un uzlabosies kopējā pašsajūta.
Mūsu kaķenīte ir tāda pelēcīgi dūmakaina ar baltām ķepiņām, šādi kaķi nes laimi, veiksmi, stabilitāti, mieru, šiem kaķiem piemīt dziedināšanas spēks – noņem stresu, atjauno enerģiju, šie kaķi ir rotaļīgi, rada pozitīvu atmosfēru.
Laima Tukāne-Grosa (Rīga–Izvalta)