Mīluļa CV

Visas priesteriskās kalpošanas laikā man ir bijuši divi kaķi, kuri vēl joprojām ir kopā ar mani. Viens no tiem ir Čoms, kurš šobrīd dzīvo kopā ar maniem vecākiem un ir sasniedzis seniora cienīgu vecumu. Čomu saņēmu kā dāvanu manā pirmajā priesterības gadā, ienākot Līvānu draudzē. 

Mani sauc Princis Mincis fon Ūsainais II. Nesaprotu, kurš man, lauku kaķim, izdomāja tādu vārdu! Es uz to Princi nekad neesmu reaģējis, bet atsaucos uz vārdiem – Ūsainais, Ūsiņš, Ūsītis. 

Visu dzīvi esmu kaķu mīle, bet, dzīvojot pilsētā, man kaķu nebija, jo mamma neļāva. Nācās draudzēties ar pagalma klaidonīšiem...

Ar Keksu mēs iepazināmies pagājušā gada janvārī, kad viņam bija aptuveni deviņi mēneši. Kā pēc tam teica kaimiņi, kaķis jau kādu laiku dzīvojis kāpņutelpās un pagrabos. Šķiet, ka bijušie īpašnieki bija viņu vienkārši izmetuši uz ielas. 

Mazais, pūkainais runcītis mūsu mājās ienāca pirms krietna laika. Nesen citos medību laukos bija aizgājusi tikai pirms gada pieklīdusī kaķenīte, kuru bijām ļoti iemīlējuši, tāpēc bija skumji un nolēmām, ka jādod mājas kādam citam mīlulim. Kopā ar māsīcu aizbraucām pie Mārītes Aizkalnes pusē. Viņas baltajai kaķenei bija vairāki kaķēni. Man uzreiz iepatikās pelēkais pūkainis, kuru tad arī vedu uz mājām Preiļos. Domājām, kādu vārdu viņam dot.

Devītais vilnis, devītā dzīvība 

Stāsts būs par kaķenīti vārdā Sisī, kura mūsu ģimenē nonāca ar ļoti īpašu misiju.

Nataljas Ivanānes ģimene lolo kaķi Tomiku. Mīlulis ģimenē ienāca divu mēnešu vecumā no kāda pagalma Preiļos, lai gan Natalja uzskatīja, ka dzīvoklis nav īstās mājas kaķim vai sunim. Ieraugot kaķi, Nataljas māsa teica, lai viņa paņemot kaķi uz mājām, nav labi, ka tas bēdīgs klejo pa ielām. Natalja atnesa kaķīti uz mājām, visi draugi, ģimene meklēja saimnieku, varbūt kāds kaķīti bija pazaudējis, taču saimnieks neatsaucās. 

“Sveikiņi! Mani sauc Kleo, bet pilnajā vārdā esmu Kleopatra de Nīla. Jau piecus mēnešus dzīvoju kopā ar savu cilvēkmammu Anastasiju un cilvēktēti Rihardu.

2021. gada vasarā pie mums vasarnīcā bija pieklīdusi kaķene, kas pēc pusotra gada laimīgas dzīves nomira ar vēzi. Kaķeni iesaucu par Munci, bet vīrs sauca par Puksi. Vēlāk, 2023. gada 26. maijā, no Daugavpils patversmes paņēmām mājās astoņus mēnešus vecu kaķenīti, un, lai atkal kaķim nebūtu divi vārdi, nosaucām uzreiz par Puksi.