Kad 2010. gadā es aizbraucu studēt uz Daugavpili, mūsu ģimenē ienāca Murkets! Mazs, pūkains, murrājošs kamoliņš, kam patika čučēt klēpītī. Puika auga un rādīja savu īsto kaķa raksturu. Neticu, ka kaķiem ir tikai deviņas dzīvības – Murketam to noteikti ir vairāk, jo jaunībā viņam vairākkārt patika lidot no 4. stāva, un mīļākais ēdiens vēl joprojām ir dažādas puķes, kas kaķus var nonāvēt.
Tagad, kad Murkets ir jau diezgan cienījamā vecumā, man nereti rodas sajūta, ka tas mazais, mīļais kamoliņš ir atpakaļ! Kādu rītu viņa pastiprinātā vēlme pēc mīļošanās un tas dziļais skatiens liecināja par ko īpašu. Man šķita, ka viņš grib kaut ko pateikt un tad pēkšņi sapratu – Murketam ir 16 gadu. Nedomājiet, es nekad neesmu bijusi kaķu mīle, man suņi vienmēr ir patikuši vairāk un es ikdienā īpaši nesarunājos ar dzīvniekiem. Taču tās dienas Murketa skatiens, kas lika atcerēties, ka tieši todien viņam ir dzimšanas diena, mani iedvesmoja uzrakstīt šīs rindas par godu mūsu runcim!
Mans brālis Ēriks Kasparenoks pirms 16 gadiem bija ļoti radošs, izdomājot viņam visādus dīvainus vārdus, bet manas vecākās māsas autoritāte ņēma virsroku!
Māsīca Zaiga Lāce Murketu vēl joprojām mēdz saukt par “ryžū čiuli”.
Nu tod – daudz laimes, ryžais Murr Cat! Dzeivoj ilgi i laimeigi!
Eva Bogdāne Daugavpilī