Persiks mūsu ģimenē ieradās šajā pavasarī. Kādā dienā viņš vienkārši atnāca pāri laukam – skaļi runādams, ar gaiši zaļām acīm un stingru skatienu. Sākumā rudais kaķis radīja pat nedaudz biedējošu iespaidu, taču drīz vien atklājās, ka aiz šī cēlā skatiena slēpjas ļoti komunikabls, mīļš un cilvēkus mīlošs kaķis. Viņš ļoti vēlējās tikt iekšā mājās, lai iekārtotos uz dīvāna.
Mēs uzrunājām kaimiņus, lai noskaidrotu, vai kāds nezina, kam pieder šis rudais skaistulis, taču neviens viņu nebija manījis. Aizvedām kaķi pie veterinārārsta, lai pārbaudītu, vai viņam nav čipa, bet tā nebija. Tā Persiks pamazām sāka dzīvot pie mums. Sava rudā un pūkainā kažoka dēļ viņš kļuva par Persiku.
Taču tad kādu dienu Persiks, gluži tāpat kā pie mums uzradās, pazuda.
Pagāja divi mēneši. Kādu dienu pavisam nejauši sāku skatīties Rēzeknes Dzīvnieku patversmes sociālajos tīklos ievietoto galeriju ar patversmē esošajiem kaķiem. Un tad starp daudzajām bildēm ieraudzīju mūsu pazudušo Persiku.
Nebija nekādu šaubu, ka tas ir viņš. Tas pats cēlais skatiens, brūnie plankumiņi pie deguntiņa un garā, pūkainā spalva. Tajā pašā dienā sazinājāmies ar patversmi, cerot, ka Persiku pa šo laiku neviens cits vēl nebūs paņēmis. Un nebija!
Mēs braucām viņam pakaļ un vedām savu kaķi mājās.
Patversmē uzzinājām arī to, ka kāda sieviete bija vēlējusies Persiku ņemt pie sevis, taču viņš esot viņai iekodis rokā. Mums tas bija liels pārsteigums, jo Persiks ir ļoti mīļš un draudzīgs kaķis. Pēc atgriešanās mājās viņu pat varējām mierīgi nomazgāt dušā – viņš neko daudz neiebilda pret šo nebūt ne kaķu iecienītāko procedūru.
Ģimenē mēs smejamies, ka varbūt Persiks tai sievietei iekoda tāpēc, ka gaidīja mūs atbraucam viņam pakaļ.
Tagad Persiks ir oficiāli mūsu kaķis un pilntiesīga mūsu ģimenes daļa. Precīzāk sakot – mēs esam Persika bars, kā to ļoti trāpīgi saka mana trīsgadīgā meitiņa Marta.
Ir sajūta, ka Persiks pie mums ir bijis vienmēr. Viņš pats mūs atrada, pats izvēlējās mūsu mājas un mūsu ģimeni.
Kaķis mūsu dzīvē ir ienesis īpašu omulību un rāmumu. Skatoties, kā viņš mierīgi guļ uz terases vai izstaipās uz dīvāna, vai vakaros iekārtojas klēpī, kļūst skaidrs, ka kaķi prot dzīvot citādi – bez steigas, bez lieka stresa, vienkārši esot šeit un tagad.
Varbūt tieši no kaķiem mums ir ko mācīties – nesteigties, izbaudīt mirkli, atrast ērtāko vietu un vienkārši būt kopā ar savējiem.
Persiks savu ģimeni atrada pats. Un mēs esam ļoti priecīgi, ka viņš izvēlējās tieši mūs.
Lāsma Zute-Vītola (Rēzekne)