Mince, kā jau riktīga lauku māju saimniece, apstaigā teritoriju, priecājas par saulīti un tuvojošos pavasari. Kad iebraucu pagalmā, Mince priecīgi skrien pretī apsveicināties.
Aptuveni pirms četriem gadiem, ejot uz Rēzeknes ielas mikrorajona (Preiļos) Topiņa veikalu, biju ievērojusi divas pamestas kaķenes, kuras baroja vietējie iedzīvotāji. Sev nosolījos, ka pacentīšos vismaz vienu no šīm meitenēm izglābt no bezpajumtnieces dzīves. Mince pati nāca man klāt, pieglaudās, laikam sajuta, ka man ir labi nodomi. Kādu laiciņu gāju ar viņu izveidot draudzību, iedot ko garšīgu. Tā nu vienā vasaras dienā iespiedu jauno draudzeni bērniem klēpī un braucām uz laukiem. No sākuma nebija viegli, Mince laukos baidījās no suņiem, no jaunās vides. Pēc kādas nedēļas dzīvnieciņš saprata, ka viņai beidzot ir savas mājas. Tā kā Mince ir vienīgais kaķis mūsu lauku mājās, viņa ne tikai medī, bet arī aizsargā savu teritoriju, iesaistoties kaujās ar kaimiņu kaķiem. Smejamies, ka viņai ir izteiktas pilsētnieces iezīmes, ēd tikai to, kas tiešām garšo un arī raksturs tāds princesīgs.
Ar savu stāstu vēlos uzrunāt cilvēkus nepamest savus mājdzīvniekus uz ielas, bet tos, kuriem vajadzīgs uzticams draugs, iedrošināt ņemt pamestos dzīvniekus, dodot tiem mājas. Marts ir sociālā darba mēnesis. Es jau 14 gadus strādāju sociālajā dienestā, palīdzu grūtībās nonākušajiem, un mana attieksme pret pasauli ir daudz labestīgāka kā vidusmēra latvietim. Varbūt kādu mans aicinājums uzrunās un pamesto mīluļu kļūs mazāk.
Aija Bizāne-Vadeiša (Preiļi)