Vispār es grasījos pastāstīt par vienu kazu. Es pat teiktu – par Kazu. Ar lielo burtu. Par Kazu Ragaino. Bet tā kā šis ir nešķirams pāris, tad atsevišķi viņu nofotografēt neizdevās. Tad nu es jums pastāstīšu par abām, jo arī otra ir pelnījusi pieminēšanu.
Tas, kā viņas sauca iepriekš, lai paliek noslēpums, bet tagad kazas ir Belka un Strelka. Varētu šķist, ka abas ir māte un meita, bet tas tā nav. Savus segvārdus viņas saņēma uzreiz – tiklīdz ieraudzīju viņas lidot lidojam pa šķūni, kur mēģinājām viņas noķert, lai aizvestu pie manis. Lai slavētas senās Latgales celtnes – vēl nav dzimusi tāda kaza, kas tas varētu izjaukt baļķi pa baļķim! Bet, jāsaka, viņas ļoti centās.
Ierodoties manā ganāmpulkā, pirmajā vakarā jaunpienācējas tika sagaidītas ar naidīgu attieksmi, bet jau nākamajā dienā abas bija nolikušas visas manas kazas ierindā un pateica, ka tagad būs tā, kā viņas teiks. Bet tas nekas, to mēs pārdzīvojām. Grūtāk kļuva tad, kad Strelka – ragainā – nolēma, ka nekādi žogi viņai nav šķērslis un viņa staigās viena pati un kur vien vēlas.
Pirmajā šādā gājienā viņa tuvāk iepazinās ar suni Ramu – nevis caur žogu, bet tiešā saskarē. Dievs, paldies par šo suni! Es nevaru iedomāties, ko es darītu ar kazām bez viņa, it īpaši ar šādām! Pēc šī atgadījuma Strelka saprata, ka brīvsoli ņemt var, bet tikai tad, kad es neesmu pie apvāršņa, jo, kur esmu es, tur ir arī Rams. Tā viņa lieliski zina, kad var pamest aploku un, atbilstoši savam noskaņojumam, apēst visādus labumus, krūmus un zāli, kas palikusi pēc govju slaukšanas, iepazīties ar teritoriju un tās iedzīvotājiem un justies kā visbrīnišķīgākā. Tiklīdz es izeju ārā, viņa vienkārši pārlec pāri žogam atpakaļ aizgaldā un izliekas, ka to nekad un nemaz nav pametusi: “Dieva goda vārds!”
Aizgaldā viņa ar ragiem vienmēr norāda pārējām kazām, kas trāpās ceļā, kurp doties un ko tur darīt. Te jāpiemin Belka, kurai gan nav tik spēcīga ieroča kā ragi, toties, tāpat kā viņas radiniecei, sliktā rakstura gan ir pārpārēm. Viņa nevar badīties, lai gan mēģina to darīt, toties ir atradusi citu efektīvu veidu, kā sasniegt savu mērķi, – zobus. Man ir aizdomas, ka tieši viņa ir tā, kurai jāpasakās par to, ka kazai Ket nav pusauss, jo auss bija neskarta pirms šī pāra ierašanās. Kaut kas nepatīk? Nav problēmu! Iekodīs sānos (vai tad tas nebūtu jādara vilkam, nevis kazai?!), skrāpēs aiz auss, saķers aiz kakla… Brīnišķīgs dzīvnieciņš!
Šodien es atklāju, ka ir pārrauts elektriskais gans. Tā kā trieciens bijis no ārpuses, man ir aizdomas, ka vainīgā ir Strelka (lai gan ir vēl viens iespējamais likumpārkāpējs, bet šodien stāsts nav par viņu). Šis bija pēdējais salmiņš, un es nolēmu ragaino likt pie ķēdes – sadalīt šo saldo pārīti. Tas, cik daudz laika un pūļu bija nepieciešams, lai viņu noķertu, nav aprakstāms vienā rakstā, tāpēc to mēs šoreiz izlaidīsim. Galvenais ir rezultāts! Strelka stāv pie ķēdes, bet Belka skatās uz mani ar satriektu skatienu: “Kā tas var būt, kāpēc jūs mani pametāt?!” Tikmēr es rūpīgi apgādāju gūstekni ar ūdeni, sienu un saplacinātiem graudiem – lai meitenei nebūtu tik skumji, pierodot pie jaunā dzīvesveida.
Marina Rabazova (Ludzas novada Lauderos)