Mūsu mājās dzīvo trīs kaķi un viens sunītis. Galvenais kaķu hierarhijā ir rudais runcis Tigers. Par viņu mums ir pilna informācija, jo viņš vienīgais piedzimis mūsu mājās un viņam vienīgajam ir zināms viņa dzimšanas datums, tas ir 2012. gada 13. novembris. Viņš vārdu ir ieguvis, pateicoties savai rudajai, svītrainajai nokrāsai.
Tigers pēc dabas ir labsirdīgs un paklausīgs, ar ko ir ieguvis kaimiņu labvēlību. Neskatoties uz to, ka savā bērnībā bija ļoti draiskulīgs un mani diegu kamoli bija izmētāti pa visu māju. Bija gadījumi, 
kad arī apaviem Tigers nepagāja vienaldzīgi garām.
Gribētos pieminēt vēl vienu iemītnieku, kurs ieradās mūsmājās pirms pusotra gada. Tā ir kaķenīte Keita, kura zaudēja savu saimnieci, un mēs viņu pieņēmām pie sevis. Viņa ieradās šeit pēdējā, bet uzvedās tā, it kā būtu pirmā un galvenā. Stress bija visiem – gan mājdzīvniekiem, gan saimniekiem. Tomēr tagad Keita cenšas sadzīvot ar pārējiem. Kādā foto Keita ietinusies kažokā, kā jau princesei pienākas, un reizēm mēs viņu tā arī saucam – par princesi.
Cenšamies izdabāt kaķu vēlmēm un pacienāt ar kaut ko garšīgu, piemēram, kaķu konserviem, taču viņu pamatēdiens ir sausā barība. Arī kaķi mūs cenšas iepriecināt ar svaigi noķertām pelēm, kuras no rīta mēs atrodam uz lieveņa. Visi kaķīši ir no ielas paņemti vai no darbavietas atnesti. Kaķi mūsu dzīvē ienes mājīgumu un siltumu. Mūsu mājās viņi jūtas kā savās mājās.
Uz sienas ir foto ar mūsu mājdzīvniekiem, un daudzi jau aizgājuši “labākos medību laukos”. Pašai pirmajai mūsu kaķenītei Pumai (viņa nodzīvoja 15 gadus) ir uzlikts granīta piemineklis mūsu dārzā. Bet mūsu mājas ārdurvis rotā uzraksts angļu valodā, ko var tulkot tā: “Ja mājā nav kaķu, tad nav arī mājas izjūtas, siltuma”. Par kaķiem varētu runāt daudz.
Silvija Serkova (Ilūkste Sēlijā)