Marfuša, diemžēl, ir mūsu pēdējā vistiņa. Pirms gada, dienas laikā, lapsa apēda mūsu smuko gailīti un divas vistiņas. Tas bija novembris, uzkrita pirmais sniegs, un vistas vēl bija šķūnī. Kad atnāca lapsa, Marfuša aizbēga. Mēs viņu atradām krūmos. Marfuša pa ziemu dzīvoja viena pati klētī, kur aprīkota vistas istabiņa ar elektrisko sildītāju un speciālo sarkano lampu. Marfu
šai ļoti garšo tomāti un gurķi. Viņa bija ļoti bailīga, tomēr kopš šī gada pavasara vistiņu pamazām laižam staigāt pagalmā. Marfuša tagad jau dzīvo draudzīgi ar sunīti Loru un kaķēni Varju. Tomēr Marfuša iemīlējās saimniekā, staigā visur ar viņu, ņem barību no viņa rokas, vārdu sakot, vistiņa ir saimnieka aste. Viņš bija tas, kurš nosauca vistiņu par Marfušu, vārds cēlies no vārda Marfa.
Tā nu mēs i dzīvojam – visi kopā un draudzīgi.
Lilija Patumse Ludzas novada Zilgmē