Kaķītei Megijai ir 13+ gadi. Viņu uzdāvināja manai mammai mazmeita (mana brāļa vecākā meita) ar vīru. Nosaucām par Megiju, jo kādreiz manai mammai viņas mazmeitiņu bērnības laikā bija skaists, gudrs runcis Megijs.
Nu jau septiņus gadus kaķītei Megijai ir cita saimniece un draudzene, un tā esmu es.
Par Megiju varētu daudz rakstīt – kā jau par ik katru četrkājaino mīluli. Kā man kādreiz teica vienas Daugavpils veterinārās aptiekas pārdevēja: “Šajā pilsētā visiem veterinārās aptiekas pircējiem savi četrkājainie draugi ir īpaši.”
Šajā bildē kaķīte Megija apskata dāvanu, ko noliku pie eglītes. To uzdāvināja mana skolas jaunības draudzene Vija Zviedrāne (dzimusi Stūriška). Sveces ir Vijas darinātas, un viņa darina ne tikai sveces. Naujenes bibliotēkā vēl tagad var apskatīt viņas veidoto leļļu izstādi, tās tika un tiks organizētas daudzos pagastos. 2025. gadā Vija tika izvirzīta Sēlijas balvas saņemšanai (balvas nosaukumu rīta agrumā un steigā neatceros), jo Vija dzīvo Dvietē. Par šo ļoti jauko, izpalīdzīgo cilvēku es uzrakstītu stāstu, ja man būtu rakstnieka talants.
Atgriežoties pie stāsta par Megiju, jāsaka,viņai kā jau kaķīšu dāmai raksturs ir dažāds. Viņa ļoti labi sajūt cilvēku dabu. Ja cilvēki bez intereses, patiesas labestības attiecas pret viņu vai arī komunicē steigā, ienākot tikai uz mirkli dzīvoklī jeb Megijas dzīves telpā, tad kaķīte bieži pat noslēpjas un nemaz neparādās. Bet ar tiem, kas izrāda sirsnību, kaķīte ir ļoti draudzīga un ieraušas klēpī.
Ilga Miglāne (Augšdaugavas novads)