Tā “ģīmjgrāmata” (Facebook) ir viena varena lieta – atliek man ielīst manas līdzdzīvotājas Ainas nevērīgi pievērtā skapja plauktā, kā prese par mani atkal sāk interesēties.
Laipni atgādināšu – mani sauc Tince, aprīlī man būs 11 gadu, kas pielīdzināmi cilvēka 60 gadu vecumam, tā ka man jāsvin sava veida jubileja, turklāt – būšu kļuvusi vecāka un viedāka par savu līdzdzīvotāju.
Ja kāds vēl nezina šo stāstu, esmu nosaukta par godu Rainim (jā, tieši tā – lielajam latvju dzejniekam), jo ierados savās jaunajās mājās dižā dzejnieka 150. jubilejas gadā. Smieklīgi – līdzdzīvotāja bija iedomājusies, ka Rainim ir bērnu dzejoļi par Tinci, bet kurš gan nezina, ka grāmata par lellīti Tinci ir Margaritai Stārastei?! Lai nu kā, mani šis vārds pilnībā apmierina, turklāt man vārdadiena ir arī cilvēku kalendārā – 11. oktobrī. Gunārs Treimanis par šo vārdu ir teicis: “Vārdam ir rudzu brieduma smarža, un tāpēc Tince ir prātīgi gudra, izturīga, rāma un ar pašcieņu. Skarbums dažus nobiedē, bet vēlāk rodas dziļa draudzība.” Neticami – lai arī tas domāts par cilvēku, gandrīz viss atbilst arī manam raksturam (izņemot skarbumu, protams – esmu maiga kā pūciņa).
Vēl, par kaķu personvārdiem runājot, tajās jaukajās reizēs, kad izdevies ietrausties līdzdzīvotājai klēpī, nesalaižot nagus viņas ceļgalos un nenokaitinot viņu, esmu saklausījusi stāstus par iepriekšējiem šīs mājas kaķiem. Tātad – Moris, jo melns kažociņš; Pupiņš – jo kažociņš balti melns kā pupas zieds; Pūka – jo pūkains, ruds kažociņš; Piks – Pikucis, jo arī pūkains, ruds kažociņš; Ņurce – vareni ņurrāja; Miķelis – vienkārši varens runcis, tāpat arī Miķelis II; Mika – jo līdzīga Miķelim; Mince – jo klasiska “Latvijas strīpainā” un, protams, es – Tince, ar brīnišķīgi zīdaini mīkstu, mēreni pūkainu “bruņurupuču krāsas” kažociņu. Šī krāsa man ir ierakstīta pasē, un tas nozīmē, ka esmu trīskrāsaina (ja kāds to vēl nezina), turklāt – ar baltu astes galiņu!
Kā jau minēju, esmu sasniegusi brieduma un vieduma vecumu, tādēļ ziemas dienas un naktis lielākoties pavadu vieglā snaudā, saritinājusies kādā no “midziņām” mūsu kopīgajā mājā. Ja līdzdzīvotāja ir notīrījusi sniegu no taciņām, aizjožu palūkot, kas notiek malkas šķūnī – vai nav jāpatrenkā kāds pelēns. Sniega peldes gan vairs nav manā gaumē… Un ja vēl riņķī joņo sunīte Frīda, tad te darbojas mans viedums – īpaši nemūku, bet ar ķepiņu pa purniņu iedodu gan! Vai tad tas suņagabals nespēj izjust pateicību par to, ka šad un tad sagādāju pa pelēnam – tos man tiešām patīk ķert; tāpat arī putniņus (Aina gan par putniņiem dusmojas…) Ko nu tur dusmoties, labāk pateiktos par mājā noķertajām grauzējām, kaut arī medību karstumā gadījies naktī ielēkt gultā ar visu pelēnu – galvenais jau ir rezultāts!
Patiesībā, peles un putniņus mēdzu ķert sporta pēc, pārtieku no līdzdzīvotājas piedāvātajiem “Purina One” kraukšķiem smukam kažokam un “Sheba” paciņu konserviem (īpaši – zivju), šad un tad pamalkoju pieniņu (kaut arī tas nav veselīgi – bet vai tad arī cilvēki nebauda neveselīgas lietas?) Līdzdzīvotāja brīnās, kāpēc pēdējā laikā esmu sākusi vairāk interesēties par pienu, bet viņa taču nenojauš, ka agrāk mēdzu apmeklēt daudzdzīvokļu māju kūtiņu pop-up kaķu restorānu, kur tika piedāvāts svaigi slaukts piens, bet diemžēl gotiņu tur vairs nav…
Bet nav ko bēdāties, jāpagriežas uz otriem sāniem un jāpasapņo par vasaru, kad varēs pastaigāt pa šķūņa jumtu, ielēkt siltumnīcā un (ne)nolauzt kādu stādu, uz kādu minūti iegriezties sakņu dārzā un nedaudz palīdzēt Ainai ravēšanas darbos, apstaigāt lielo pļavu pie dīķa un tad kaut kur piesaulītē nolīst uz snaudienu…
Aina Pabērza (Vaboles pagasts)