Biedrība “Zemnieku saeima” aicina Saeimas deputātus neatbalstīt likumprojektu “Grozījumi Krimināllikumā” un atgriezt to Saeimas Juridiskajā komisijā pārstrādāšanai. Biedrība uzskata, ka pašreizējā redakcija pietiekami skaidri nenodala apzinātu vides noziegumu no situācijas, kurā zemes īpašnieks godprātīgi saimnieko un apkaro invazīvu sugu, bet objektīvi nespēj panākt tās pilnīgu izskaušanu.
Izmaiņas normatīvajos aktos tiek veiktas saskaņā ar Eiropas Savienības (ES) direktīvu par vides krimināltiesisko aizsardzību. Tās mērķis ir panākt, lai visās ES valstīs par smagiem un apzinātiem vides pārkāpumiem, piemēram, būtisku piesārņojumu, aizsargājamo sugu un biotopu iznīcināšanu vai prettiesiskām darbībām ar invazīvajām sugām, būtu paredzēta kriminālatbildība un pietiekami stingri sodi. Vienlaikus Latvijas likumdevējam jānodrošina, lai jaunās normas būtu precīzas un nepārprotamas un lai kriminālatbildība par smagiem vides noziegumiem netiktu nepamatoti attiecināta uz godprātīgu un likumīgu saimniecisko darbību.
“Zemnieku nedrīkst saukt pie kriminālatbildības tikai tādēļ, ka viņa īpašumā aug latvānis vai veiktie invazīvo sugu apkarošanas pasākumi nav devuši simtprocentīgu rezultātu,” informē “Zemnieku saeimas” valdes priekšsēdētājs Juris Lazdiņš. Viņš uzsver, ka lauksaimnieki atbalsta dabas aizsardzību un stingru atbildību par apzināti veiktiem vides noziegumiem, taču kriminālatbildību nedrīkst balstīt plaši interpretējamās normās. Līdz ar to tā var skart arī tos saimniekus, kuri ievērojuši normatīvos aktus, izmantojuši valsts sniegto informāciju un paļāvušies uz kompetento iestāžu izsniegtajām atļaujām.
Direktīvas mērķis ir sodīt cilvēku, kurš apzināti ieved, pavairo, audzē, tirgo vai izplata bīstamu invazīvu sugu. Taču tās mērķis nav sodīt zemnieku, kura īpašumā latvānis audzis jau gadiem un kurš to apkaro, bet nav spējis iznīcināt katru pēdējo augu.
Likumā vajadzīga nepārprotama aizsardzības atruna
“Zemnieku saeima” aicina Krimināllikumā skaidri definēt, ka invazīvas svešzemju sugas atrašanās vai dabiska izplatīšanās īpašumā pati par sevi neveido noziedzīgu nodarījumu. Tāpat kriminālatbildība nedrīkst iestāties tikai par to, ka invazīvās sugas apkarošanas pasākumi nav devuši pilnīgu rezultātu, ja zemes īpašnieks ir veicis samērīgas darbības sugas izskaušanai, populācijas kontrolei vai izplatības ierobežošanai.
Atsevišķās Latvijas teritorijās invazīvās sugas, īpaši latvānis, vēsturiski izplatījušās tik plaši, ka to pilnīga izskaušana vairs nav ne praktiski iespējama, ne saimnieciski un ekonomiski pamatota. Šādās vietās nepieciešama valsts mēroga programma, kurā tiek noteiktas prioritārās teritorijas, reāli sasniedzami mērķi, pieejamais finansējums un vienota rīcība sugas izplatības ierobežošanai.
Būtiski – invazīvās sugas nepazīst īpašumu robežas. Tādēļ apkarošanas pasākumi jāīsteno kopīgi privātajiem zemes īpašniekiem, pašvaldībām, valsts institūcijām un valsts kapitālsabiedrībām, kuru apsaimniekotajās teritorijās invazīvā suga jau aug. Ja latvānis vienā teritorijā izplatījies no vairākiem blakus esošiem īpašumiem un nav iespējams noteikt konkrēto izplatīšanās avotu, nav pamatoti meklēt vienu personu, kurai piemērot Krimināllikuma normu. Vēsturiski izveidojušos un plašu invāziju nevar atrisināt ar viena zemes īpašnieka sodīšanu – ir nepieciešama koordinēta valsts politika un visu iesaistīto pušu kopīga atbildība.
J. Lazdiņš: “Likumā nepārprotami jānosaka, ka kriminālatbildība var iestāties tikai tad, ja ir pierādīta apzināta un prettiesiska rīcība un ar to radīts vai var tikt radīts būtisks kaitējums. Valsts nevar prasīt no zemnieka neiespējamo un pēc tam par nesasniegtu rezultātu draudēt ar kriminālprocesu. Ja cilvēks veicis apkarošanas pasākumus un nav apzināti veicinājis latvāņa saglabāšanu vai izplatīšanos, viņš nedrīkst tikt uzskatīts par noziedznieku.”
Jānodala izplatīšana no jau esošas audzes pārvaldības
ES regulējums nošķir divas būtiski atšķirīgas situācijas. Pirmā ir apzināta invazīvas sugas ievešana, audzēšana, pavairošana vai izplatīšana. Par šādu prettiesisku rīcību, ja tā rada vai var radīt būtisku kaitējumu, var tikt paredzēta kriminālatbildība. Otrā ir tādas invazīvas sugas pārvaldība, kura valstī jau ir plaši izplatīta. Šādā gadījumā mērķis var būt ne tikai pilnīga izskaušana, bet arī populācijas kontrole vai izplatības ierobežošana. Turklāt pasākumiem jābūt samērīgiem, balstītiem riska novērtējumā, izmaksu lietderībā un konkrētās valsts apstākļos. Tas nozīmē, ka zemes īpašniekam nevar uzlikt objektīvi neizpildāmu pienākumu, piemēram, garantēt pilnīgu latvāņa izskaušanu neatkarīgi no audzes apmēra, tās vēsturiskās izplatības, apkārtējo teritoriju stāvokļa un pieejamajām apkarošanas iespējām. Latvānis var atkārtoti ieviesties no blakus īpašuma, ceļmalas, grāvja vai citas nekoptas teritorijas. Šāda dabiska izplatīšanās nav tas pats, kas apzināta sugas pavairošana vai izplatīšana.