Prōteigi skaistys dūmys
..Jo tu gribi izjust mīru vātrainōs dzeives gaitōs, apcīmoj kopsātu – šū mīra svētneicu. Te jiutama tei myužeiba un mīrs, ku cylvaks šimā dzeivē naapzinigi meklej, bet navar atrast.. Izkleist ļaudis. Kopsāta kļyust vīntuleiga.. Palīk dūmas par myužeibu un Divu... (Viktors Mundurs “Kopu svātkūs”, Latgolas Words, Nr. 35 (31.08.1932.)
Vasaras Latgalē un… kapusvētki
Bērnības dienas un skolas laiks man pagāja Rīgā, bet skaistākās atmiņas palikušas no pavadītajām vasarām Balvu pusē, kur dzīvoja manas mammas māsa Anna Pušpura ar savu vīru Jāzepu Pušpuru. Viņiem savu bērnu nebija, un es vasarās biju ļoti gaidīta Romūkstu mājās. Man kā Rīgas meitenei latgaliešu cilvēki un tradīcijas likās ļoti interesanti. Romūkstu mājas atradās 12 km no tuvākās apdzīvotās vietas, tur nebija ne kārtīga braucamā ceļa, ne elektrības, dzīvojām pie petrolejas lampas. Tie bija 60., 70. gadi. Onkulis bija mežsargs un uz darbu katru rītu devās ar divriteni vai zirgu, cita transporta nebija. Visspilgtāk man palikuši atmiņā kapusvētki. Tuvākā kapsēta bija pavisam neliela, meža vidū. Tā arī saucās Romūkstu kapi. Nezinu, kurš bija galvenais svētku organizētājs – ciema padome vai baznīca, bet baznīckungs bija galvenā persona šajos svētkos. Kā jau pienākas, uz svētku dienu kapi tika sakopti, taciņas nogrābtas, puķes saliktas. Bet galvenais bija improvizēti altārīši, kuri tika izvietoti kapos. Pavisam bija pieci altārīši, katrā kapu stūrī pa vienam un viens centrālais altāris. No kapu vārtiņiem uz centrālo altāri bija izklāti austie grīdas celiņi. Altārīti veidoja no galdiņa uz kura stāvēja Dievmātes bilde un krucifikss ar Kristus figūriņu, austs galdauts un ziedi. Līdzīgi bija veidoti arī stūru altārīši, ar grīdas celiņiem, svēto glezniņām un ziediem. Krāšņi. Altārīša veidošana bija liels gods. Vislielākais gods bija pēc svētkiem mājās uz pusdienām uzaicināt baznīckungu. Tas gods droši vien tika aktīvākajiem draudzes locekļiem. Atceros, kā visi svētku dalībnieki sabrauca ar zirgu pajūgiem, citam bija parastie rati pārklāti ar austajiem lupatu deķiem, kādam bija glaunāki braucamie – līnijdroškas. Manam onkulim arī bija līnijdroška. Tad nu sēdējām un braucām kā filmā “Purva bridējs”. Ratos bija iekrauti gan pārtikas grozi ar maizi, desām, pīrāgiem, plātsmaizēm, gan arī pa alus muciņai un kādam stiprākam pašbrūvētam. Gaidot baznīckungu, visas sievas sastājās puslokā pie kapsētas, un tad nu sākās jauno kleitu, kurpju un frizūru noskatīšana un apspriešana. Man tas kā Rīgas meitenei likās tik ļoti neparasti, bet tagad saprotu, ka liela daļa cilvēku dzīvoja viensētās, citi bija atbraukuši no pilsētas, un tie, kuri nestrādāja kolhozā, nemaz tik bieži nesatikās, tāpēc visiem bija interesanti satikties un parunāt, novērtēt vienam otru. Lai arī tajos laikos cilvēki dzīvoja pieticīgi, līdzekļi jaunai kleitai vai kurpēm vienmēr atradās. Pēc tam, kad baznīckungs bija apstaigājis visus altārīšus, novadījis lūgšanas un devis savu svētību, izredzētā saimniece veda viņu uz savām mājām uz pusdienām, bet mēs pārējie sākām aizgājēju pieminēšanu un svinēšanu turpat – aiz kapu vārtiņiem meža norā. Uz ratiem tika izklāti deķi un salikts cienasts. Apkārt tika laistas alus krūzes un pa stiprākam mēriņam. Kādam pat bija līdzi akordeons un svinēšana izvērtās sirsnīga un jautra. Tas, ka tieši kapusvētki arī šodien ir ļoti nozīmīga tradīcija, liecina, ka reiz, kārtojot kādu saimniecisku darījumu ar cilvēku no tās puses, viņš man atbildēja, ka nedēļas beigās nebūšot sasniedzams, jo esot kapusvētki. (Ināra Paiča)
Pārdomas… pēc kapusvētkiem 21. gadsimtā
Vasara – kapusvētku laiks. Viktora Mundura un Ināras Paičas pārdomas ir atbalss no pagātnes, no laikiem, kad kapu svētki bija svētki, nevis vienkārša radu satikšanās. Gadu no gada vērojot kapusvētku norisi, secinājumi kā uz delnas – laiki mainījušies pamatīgi, cilvēku nekļūst vairāk, bērnu un jauniešu laikmetiskās vērtības tiek respektētas un dzedu, babu kapu kopiņu apmeklējums retajam ir vasaras notikumu sarakstā… Prieks par tām draudzēm, kurās paziņas ar lepnumu stāsta par šo vasaras notikumu. (Tās Latgalē joprojām ir un paldies priesteriem, ka prot uzrunāt visas paaudzes!) Taču šoreiz atļaušos norādīt uz to, ko varētu mēģināt darīt lietas labā to dēļ, kas vēl nāk uz kapiem.
Nupat biju vienos kapusvētkos. Vējaina diena. Priesteris runāja klusi, un skaidrs, ka viņa teiktais nesasniedza adresātus, kuri tā ari palika paēnā pie kapu kopiņām. Vai tiešām nevar iegādāties mikrofonu?! Arī uzrunas teksts – nu, piedodiet, visai tāls no realitātes. Otrkārt, ar katru gadu aizvien mazāk tantiņu, kas zina un dzied dziesmas un skaita lūgšanas gājienā ap kapiem. Varbūt derētu padomāt par šo dziedājumu ierakstiem un to atskaņošanu kapsētās? Vismaz dziesmas. Naivi cerēt, ka jaunā paaudze, kuru prāti pārņemti ar tehnoloģijām, mācīsies psalmus un tos dziedās! Retais… Baznīcai jāpielāgojas realitātei. Nesen arī lūgšanu teksti mainīti. Kas notiek? Vai tiešām mana ticība atkarīga no pāris jaunām frāzēm lūgšanā, ko zinu un skaitu kopš bērnības?! Te ir ko padomāt… Baznīcai. Jo pat Latgalē kapusvētku tradīcija transformējas. Jāmeklē jaunas metodes, lai cilvēkus piesaistītu ticībai, liktu aizdomāties par laicīgo un mūžīgo. Vēl ir auditorija… vēl ir iespējas saglābt šo patiešām unikālo tradīciju.
Noslēgumā… tomēr aicinu pasmaidīt! Apkopojot 20. gadsimta bērnības atmiņas, cilvēki man ir iesūtījuši dažādus stāstus. Gan I. Paičas atmiņas, gan tās, ko lasīsiet tālāk, ir daļa no liela projekta. Ja kādam ir vēlēšanās, vēl varat iesūtīt bērnības atmiņas, piedzīvojumus, fotogrāfijas, sūtot uz e-pasta adresi maltas.zinas@inbox.lv. Bet šoreiz –
Kapusvētki… trušu kapsētā
Ar kapusvētkiem man saistās arī jautrs notikums, lai gan kādreiz tā nešķita. Tā kā es dzīvoju laukos, mēs turējām mājdzīvniekus, un mans pienākums bija barot trušus. Bieži gadījās, ka truši nomira, un mēs tos apglabājām “trušu kapsētā”, kas atradās netālu no mājas. Un trušu kapu bija daudz. Es sadomāju, ka uz kapiem jāuzstāda arī krusti, nu kā jau īstos kapos. Bet kādu dienu nolēmu, ka vajag sarīkot arī īstus kapusvētkus trušiem. Noorganizēju mūsu pagalma bērnus, viņiem bija jāsagādā puķes, tad mēs izveidojām krustu, es biju mācītājs, kas ar šo krustu nostājās procesijas priekšā, visi pārējie ar ziediem sastājās aiz manis, un mēs devāmies procesijā līdz apglabātajiem trušiem. Es biju atbildīga arī par svētku runas teikšanu, nezinu, cik man labi sanāca, bet mēs visi bijām ļoti nopietni, visi uzmanīgi klausījās, un tad svinīgi tika nolikti ziedi uz kapiem. Vecāki tagad, par to stāstot, smejas, bet tad neko tādu neteica, tikai kādu dienu pamanīju, ka no trušu kapiem ir aizvākti visi krusti. Kā vēlāk izrādījās, to bija izdarījis mans tētis. (Inese Greiža)
Vinetas Zeltkalnes foto