Iļja Čerevatijs atbrauca uz Preiļiem kopā ar vecākiem no Ukrainas, kad sākās Krievijas karš Ukrainā. Viņš mācās Preiļu 1. pamatskolā, sporto boksa klubā “13Th Round” un šovasar jau izcīnījis savu pirmo godalgu. Sarunā “Vietējai Latgales Avīzei” jaunais sportists atzina, ka bokss kļuvis par ļoti mīļu hobiju.
Kad Iļja sāka dzīvot Preiļos, gribēja spēlēt basketbolu, taču šeit nav basketbola sekcijas, un, mammas mudināts, viņš aizgāja uz treniņu pie Raimonda Šņepsta boksa klubā “13Th Round”. Jau otrajā nodarbībā saprata, ka treneris ir labs un ka bokss ir aizraujošs sporta veids.
Izejot no sporta zāles, Iļja nedomā par boksu, vienīgi zina – ja kāds fiziski abižos otru vai viņu pašu, tad pratīs aizstāvēties. Bokss dod spēku, tas palīdz arī mazināt paša stresu un dusmas, teica Iļja.
Iļja mazliet pastāstīja par treniņiem, kas ilgst vienu stundu. Atnākot uz “13Th Round” zāli, sportists vispirms iesildās ar lecamauklu, tad ar hantelēm, tāpat arī atspiežas 10 reizes pret grīdu. Vēlāk sportisti uzvelk boksa cimdus un trenējas ar boksa maisu, un visbeidzot notiek sparings ar treniņu biedru turpat zālē vai ringā.
Sacensību dienā ir citādāk. Sportists dodas boksa ringā, lai uzvarētu, tāpēc viņam vajadzīga divkārt lielāka izturība. Bokserim tur, ringā, jācīnās vismaz vienu minūti, turklāt jācenšas pretiniekam trāpīt ar aperkotu jeb sitienu no apakšas vai ar sāna sitienu, jo tad visbiežāk pretinieks ir uzvarēts, skaidro Iļja. Viņš atzina, ka sacensībās pirmajā raundā mēdz sajust bailes, bet jau nākamajos raundos tās pazūd.
Kā Iļja iemācījies tik labi runāt latviešu valodā? Puisis atminas: “Kad atbraucām uz Preiļiem, daudzi gāja pie speciālistiem, lai iemācītos latviešu valodu, bet mamma mani atdeva 3. klasē pie skolotājas Anitas Komarovskas. Viņa 2023. un 2024. gadā man mācīja latviešu valodu, tāpēc es iemācījos latviešu valodu labi.”
Vaicāts par uzvaras recepti, Iļja teica tā: “Galvenais ir klausīties, ko saka treneris, un darīt tā, kā viņš saka, un ļoti gribēt uzvarēt.” Iļja pastāstīja arī par mērķiem jaunajā sezonā: “Gribu izcīnīt tikai pirmās vietas.” Bet brīvajos brīžos puisis labprāt apceļos Latviju, pastaigāsies ar draugiem Preiļos un lasīs grāmatas.
Noslēdzoties sarunai, Iļja teica, ka Latvijā ir skaista daba, labi cilvēki un te ir ļoti klusi, nedraud briesmas, piebilstot, ka tomēr ilgojas pēc mājām Ukrainā.
Stāsta treneris Raimonds Šņepsts (viņš intervijas dienā Iļjam uzdāvināja latviešu anekdošu grāmatu un Laimoņa Vāczemnieka detektīvu bērniem “Noslēpumu grāmata”, kuras izlasījis, pats būdams puikas gados): “Ilja ir viens no maniem labākajiem audzēkņiem. Viņš ir mērķtiecīgs, strādīgs, uzmanīgs, audzināts, kas ir pats galvenais. Ņemot vērā šīs visas īpašības, viņš gada laikā ir sasniedzis lielus rezultātus sporta veidā, ko sauc par boksu. Viņš rāda labu piemēru saviem vienaudžiem. Lai gan Latvijā Iļja dzīvo tikai trīs gadus un ir no Ukrainas, viņš bez akcenta runā latviski. Viņš lasa grāmatas, mācās labi. Viņš ir personība.”
Egitas Terēzes Jonānes teksts un foto