31. augustā Ludzas kultūras namā par aktuālāko karadarbībā Ukrainā un Krievijas propagandas lomu Latvijas iedzīvotāju prātos runāja NBS majors, Zemessardzes štāba virsnieks Jānis Slaidiņš un Zemessardzes štāba virsnieks pulkvežleitnants Kaspars Auzenbahs.
J. Slaidiņš īsumā iezīmēja Ukrainas – Krievijas konflikta vēsturisko attīstību no 2014. gada. Viņš uzsvēra, ka Krievijas īstenotais hibrīdkarš izrādījies ļoti efektīvs, gatavojoties pilna mēroga iebrukumam 2022. gada februārī, taču vienīgais, ar ko agresors nebija rēķinājies, ir tas, ka šajā laikā Ukrainas tauta jau bija izveidojusies par saliedētu nāciju un manipulācija ar “brāļu tautām” vairs negāja cauri. Krievija par zemu novērtēja savu pretinieku un nebija rēķinājusies ar milzīgo brīvprātīgo pieplūdumu armijā. J. Slaidiņš uzsvēra – ja Rietumu pasaule 2014. gadā būtu stingrāk vērsusies pret Krieviju ar sankcijām, rezultāts varētu būt cits, taču Eiropa nevēlējās atteikties no Krievijas gāzes. Rietumi 2014. gadā vēl pa īstam neizprata Krievijas īstos nodomus attiecībā uz Ukrainu.
Uz pozitīvām pārmaiņām pašā Krievijas valstī, iekšpolitikā esot naivi cerēt, jo Krievijas iedzīvotājiem kopš 15. gadsimta ir verdziska domāšana – viņiem ir vajadzīgs līderis, no kā viņi baidās; ja caram tā vajag, tad tas ir pareizi. Savukārt opozīcijai Krievijā šobrīd neesot ne izteiktas idejas, ne līdera, ne naudas, lai ietekmētu cilvēku domāšanu.
Diemžēl te NBS majors saskata acīmredzamas paralēles ar cilvēku domāšanu Latgalē, pierobežā. “Karu informatīvajā telpā esam zaudējuši,” atzīst Jānis Slaidiņš. “Cilvēki ir apmaldījušies, un šobrīd vairs nav iespējams situāciju vērst par labu. Diemžēl mūsu pašu informatīvie kanāli pārpublicē nepārbaudītas Krievijas aģentūru saražotas ziņas, nerunājot jau par to, ka mūsu vidū mērķtiecīgi darbojas Krievijas propagandas aģenti, savervēti cilvēki. Tas var būt jebkurš mums pazīstams cilvēks, kas sēj šaubas un pārliecina vajadzīgajā virzienā. Kā uzvarēt informatīvajā karā? Maksimāli norobežoties no jebkādas informācijas, kas nāk no agresorvalsts.”
Jānis Slaidiņš uzskata, ka Eiropa nav ieinteresēta arī Krievijas valsts sabrukšanā, jo tad atkal sāktos bēgļu plūsmas, asinsizliešanas, vēl lielāks haoss.
Klausītāji uzdeva majoram konkrētus jautājumus, piemēram, par to, cik ilgi Rietumi noskatīsies uz genocīdu pret ukraiņu tautu un neļaus ukraiņiem izmantot “normālu” kara taktiku; izskanēja jautājumi par ieroču piegādēm, kā arī skepse attiecībā uz Latvijas īstenotajiem pretmobilitātes pasākumiem. Kāds klausītājs arī izteica pieņēmumu, ka gadījumā, ja Latvijai pienāktu tā saucamā “x stunda”, sabiedrotie jeb NATO noskatītos uz to tikpat pasīvi kā uz karu Ukrainā. Šīs bažas Jānis Slaidiņš kliedēja ar kategoriskiem apgalvojumiem, ka NATO dalībvalstis saista pavisam citi savstarpējie līgumi un panti. “Nav nekādu šaubu, ka sabiedrotie iesaistīsies uzreiz, tiklīdz pret Latviju tiks vērsta agresija,” teica J. Slaidiņš. Majors tāpat pārliecinoši kliedēja viena otra klausītāja skepsi par valsts realizētajiem pretmobilitātes pasākumiem. “Mūsu rīcība neapstāsies pie tā saucamo betona zobu un prettanku ežu izvietošanas. Ja būs (nedod, Dievs) indikācijas, ka Krievija kaut ko iecerējusi mūsu virzienā, tūlīt tiks evakuēti iedzīvotāji un izveidoti mīnu lauki, veikts vesels pretmobilitātes pasākumu kopums, bet tas jau ir militārpersonu kompetencē,” tā J. Slaidiņš.
Šķiet, viesis spēja viest lielāku skaidrību sanākušo prātos, kliedēt šaubas par Latvijas armijas un sabiedroto spējām pasargāt mūs no agresīvā kaimiņa. Ko mēs paši varam darīt savā labā? Censties maksimāli norobežoties no Krievijas propagandas un neizplatīt tālāk nepārbaudītu informāciju.
Tikšanās laikā ikviens varēja pret ziedojumi iegādāties Jāņa Slaidiņa grāmatu “No Krimas līdz Marinkai”.
Dzintras Batņas teksts un foto