Jūlija mēnesis Aglonas sirmmāmiņai Vilhelmīnei Ļaksai-Timinskai ir īpašs, jo viņa šajā rožu plauksmes un ābolu briedēšanās laikā svin simts gadu jubileju.
Jubilāre telefonsarunā “Vietējai Latgales Avīzei” pastāstīja, ka viņas dzīve ir audusies no darba ikdienas pavedieniem un skan ar bērnu, mazbērnu un mazmazbērnu čalām. “Visa dzīve – tas bija smags darbs. Piedzimu Skaistas pagastā (bet tagad dzīvoju pie meitas Aglonā), mācījos vispirms Valteru skolā, pēc tam Skaistas skolā. Pa dienu bija skolas gaitas, bet pēc skolas un vasaras brīvlaikā bija jāpalīdz vecākiem. Tad sākās karš (Otrais pasaules karš – E.T.J.), tepat kaimiņos satiku Mihailu, un mēs apprecējāmies. Dzīvojām ilgus gadus, taču viņš pirms vairāk nekā 40 gadiem devās mūžībā. Karš – tas nav labi. Atminos, ka ienāca vācieši un pieprasīja atdot govis un cūkas. Tad karš beidzās, sākās kolhozu laiki, un mēs bijām kolhoznieki. Bija grūti. Mums prasīja atdot valstij graudus, pienu, gaļu. Kolhozā smagi strādājām, bet par darbu samaksāja ar graudu maisu. Naudas nebija. Tagad ir pensija, un dzīvot ir viegli. Pa kuru laiku saskrējuši mani 100 gadi, un Dievs vien zina, cik vēl ilgi dzīvošu,” pastāstīja Vilhelmīne.
Jubilāres ikdiena paiet rokdarbos, sarunās ar meitām un lūgšanās. Viņa kopš jaunības tamborē gultas segas un paklājiņus, un dara to ar lielu prieku. Daudzi tamborējumi uzdāvināti meitām, mazbērniem un mazmazbērniem. Vilhelmīne priecīgi pauda, ka šonedēļ dāvanā saņēmusi diegus, un nu tagad varēs atkal tamborēt vairākas dienas no vietas. Tā būs jauna sega vai paklājiņš, teica sirmmāmiņa.
Runājam arī par lūgšanām un Dievu. Vilhelmīne atminējās, ka jau bērnībā ar vecākiem gāja uz astoņus kilometrus attālo katoļu baznīcu. “Mēs esam katoļi, mājās runājām baltkrieviski, sapratām arī poļu valodu, bet latviešu valodu iemācījos skolā. Esmu ticīga no bērnības, jo bez Dieva nevar. Viņam lūdzu tikai veselību sev un bērniem, citu neko jau nevajag. Man viss ir. Lai tik rokas tamborē un lai tik galva ir kārtībā,” novēlēja jubilāre sev simtajā dzimšanas dienā.
Meitas Regīna, Henrieta un Gertrūde jubilejas reizē saka paldies māmiņai par to, ka viņa ir viņu mīļā Mamma, un novēl Mammai daudz, daudz baltu dieniņu! Bet “Vietējās Latgales Avīzes” saime novēl Vilhelmīnei veselību, tamborēšanas prieku un svinēt vēl daudzas jubilejas!
Egitas Terēzes Jonānes teksts, Inetas Anspokas foto