“…jo lelais tīsnesis, kod navīn nuoks
Un vysus cylvākus iztīsuot suoks,
Tys napraseis, cik daudz tu žāloji sevi,
Bet cik daudz mīlesteibys ūtram devi”
/Dzierksteņa/
16. martā apritētu 115 gadi, kopš dzimusi Latgales dzejniece Dzierksteņa, kuras radošā un darbīgā mūža lielākā daļa saistīta ar Preiļu novada Sīļukalna pagasta Upeniekiem, kuru kaimiņi un apkārtējie pazina arī kā Genovefu Upenieci (dz. Stafecka).
Šūpulis dzejniecei kārts Viļānu pagasta Trūpu sādžā. Genovefa piedzima kā jaunākais bērns astoņu bērnu ģimenē. Lai gan pēckara gadi bija ārkārtīgi grūti, tomēr vecāki neliedza arī jaunākajam bērnam izglītības iespējas. Jau pamatskolas gados rodas pirmie dzejoļi, kurus publicē žurnāli “Sauleite” un “Daile”, tajos ir mīlestības apliecinājumi skaistajai Latgales dabai un visvarenajam Dievam.
Pēc Rēzeknes Valsts skolotāju institūta absolvēšanas sekoja darbs dažādās Latvijas vietās: Viļānos, Jaunaglonā, Rīgā, Rēzeknes apriņķī, aktīvi darbojas Latvijas katoļu jaunatnes biedrībā, līdz 1936. gadā jaunā skolotāja ieradās Vidsmuižas pagasta Grozu-Bernānu 1. pakāpes pamatskolā un tajā pašā gadā apprecējās ar visā apkārtnē pazīstamo galdnieku Jāni Upenieku.
Ticībā un mīlestībā dzima seši bērni, tomēr jaunās ģimenes laime beidzās 1945. gadā, kad par darbošanos Vidsmuižas pagasta valdē kara gados, tika apcietināts un uz 10 gadiem notiesāts viņas vīrs. Vecākajai meitiņai bija septiņi gadi, jaunākajai – trīs mēneši. Arī pati dzejniece okupācijas varai bija neērta viņas pārliecības dēļ, jo nevarēja slavēt padomju varu un skolotāja nevarēja mācīt bērniem, ka Dieva nav. Sekoja pusgadsimts bez publicēšanās iespējām. Taču arī šajā laikā tapa dzejas rindas. “..muna dzeive ir bejuse suopu pylna. Ja es kū raksteju, tys beja tik taids suopu saucīņs pēc spāka veļdzis dvēselei. Šymā dzeivis pūsmā vysvaira raksteju sovim bārnim par atmiņu un muoceibu nikod nasaļimt zam smoguos dzeivis nostys.” 2002. gada 17. martā Dzierksteņa aizgāja mūžībā.
Kā literārais mantojums paliek Sīļukalna pamatskolas skolotājas A. Sondores grāmata “Mūsu Dzērksteņa”( 1999), Preiļu dzejnieku kopas dzejas krājumā “Avota ūdens malks”(1992) publicētais 31 dzejolis un V. Valeiņa “Latgales lirikas vēsture” (1998), kur ierādīta vieta arī Dzierksteņai.
Tāpēc skaistā, saulainā 16. marta dienā Opolūs kapos, kur apbedīta dzejniece, notika prāvesta A. Kursīša aizlūgums par viņas dvēseli, un kopā pulcējās piederīgie – meita Bernadeta, kura tagad dzīvo Rožupē, mazmeitas, mazmazbērni un mazmazmazbērni, dzejnieces kaimiņi un dzejas cienītāji. Turpinājumā Sīļukalna bibliotēkā tika pieminēts Dzierksteņas dzīves gājums, lasītas skaistākās dzejas rindas un klātesošie dalījās atmiņās, muzicēja “Draugu Trio” Zintas Bruzgules vadībā, skanēja arī dziesma “Līpu zīdiešona” ar Dzierksteņas tekstu un Aijas Inčas mūziku.
Pasākums izskanēja kā cieņas un mīlestības apliecinājums darbīgai un nesalaužamai sievietei, kura dzīvi aizvadīja, nedzenoties pēc izdevīgiem darbiem un lieliem nopelniem. Dzīvot ticībā Dievam, mīlestībā audzināt bērnus un kopt savu zemi – tās taču ir tik saprotamas vēlmes ikvienam no mums.
P.S. Rakstā izmantoti Sīļukalna bibliotēkas novadpētniecības materiāli.
Sīļukalna bibliotēkas vadītāja Maruta Beča
S. Lazdānes foto