Ienākot Līvānu šūšanas salonā “VSStils”, pārsteidz dažādās kleitas meitenēm. Salona saimniecei Valentīnai Širinai teicu, ka tā ir mazo meiteņu, kuras sapņo par princesēm, paradīze. Valentīna piekrīt teiktajam, uzsverot, ka arī mammas, atnākot uz salonu, tā arī saka, ka vēlas īpašu kleitu savām mazajām princesēm.
Malkojot rīta kafiju, Valentīna pastāstīja par savu ceļu līdz šim salonam. Viņa ir dzimusi un uzaugusi Mežārēs (Krustpils pagastā), apguvusi pavāra amatu Rēzeknē un kādu laiku strādāja kafejnīcā Jēkabpilī. Tad iepazinās ar puisi no Līvāniem, kurš atbrauca uz Jēkabpili strādāt, un pēc kāda laika abi nosvinēja kāzas. Kad vīrs atrada darbu Līvānos, abi jau loloja bērnu, tāpēc nolēma, ka jāpārceļas uz Līvāniem pavisam. Runāts – darīts. Līvānos piedzima otrs bērniņš, un Valentīna ļoti vēlējās atgriezties sabiedrībā (esmu aktīvs cilvēks, iestarpināja Valentīna). Toreiz Valentīna iesaistījās sociālā aprūpētāja kursos, kurus rīkoja Nodarbinātības Valsts aģentūra.
“Man sociālā darbinieka darbs ļoti iepatikās. Gāju praksē Līvānu slimnīcā, darīju šo darbu ar prieku, jo man patīk palīdzēt cilvēkiem. Paliku Līvānu slimnīcā arī pēc mācībām, strādāju tur diezgan ilgi. Domāju, ka savos 30 gados esmu atradusi sevi medicīnā, tāpēc nolēmu, ka studēšu šajā jomā. Pabeidzu Rīgas Stradiņa universitātes Sarkanā Krusta medicīnas koledžu un strādāju par māsu palīgu Jēkabpils slimnīcas Ķirurģijas nodaļā. Es biju tā aizrāvusies ar šo profesiju, ka stājos Daugavpils medicīnas koledžā, lai izmācītos par māsu, taču mani tur neuzņēma. Ļoti pārdzīvoju. Piedalījos vēl dažās attālinātajās mācībās (tas bija kovida laiks), man arī piedāvāja atgriezties Jēkabpils slimnīcā. Bet tad izdomāju, ka, ja jau vienas durvis ir ciet, tad jālūko, vai nav atvērušās citas durvis. Pienāca pavasaris, atceros, ka nevarēju atrast cepurīti meitiņai, kurai bija jau divi ar pusi gadi. Izdomāju, nu, kas tad tur ir – nesašūt to cepuri pašai. Sāku skatīties internetā, kā sašūt trikotāžas cepuri, atradu piegrieztni, atradu audumu un, piesēdusies pie vecās “Singer” šujmašīnas, sašuvu cepuri. Atnācām uz dārziņu, un draudzene jautāja, kur nopirku tādu foršu cepuri. Teicu, ka sašuvu, un draudzene palūdza, lai sašuju cepuri arī viņas meitai. Nomērīju, atradu audumus un sašuvu cepuri, tad šuvu draudzenes draudzeņu bērniem, radu bērniem, pati sāku cepures bildēt un likt sociālajos tīklos. Bija pasūtīts arī latvisks džemperis – izārdīju vecākā dēla džemperi, lai uzzīmētu piegrieztni, un tapa jaunais džemperis. Tā nu pamazām es kļuvu par šuvēju, jo pieprasījums bija ļoti liels,” pastāstīja Valentīna.
Pirmie pasūtītie darbi tapa mājās, pēc tam Valentīna ar vīru nolēma, ka vajag normālu šujmašīnu, un, izpētot internetā, nopirka to; uzradās arī audumu tirgotāji. Kad darba apjoms pieauga, viņi atvēra interneta veikalu. Beigu beigās abi apņēmās, ka atvērs Valentīnas salonu, citādi divistabu dzīvoklis ieaugs audumos, diegos, kleitās, cepurēs un džemperos. Tagad jau trešo gadu ir salons Rīgas ielā, bet Valentīna atzīst, ka arī šī telpa jau ir par mazu. Vienu sienu aizņem audumu blāķi, otru sienu – plaukts un pakaramie, pilni ar gatavo produkciju, turpat galds, kur top piegrieztnes, un šujmašīna, pie kuras Valentīna apsēžas arī brīvdienās.
Valentīnas radītais apģērbs nav vienkārši kleita, tā kalpo arī kā mācīšanās rīks. Piemēram, ja kleita ir ar bumbiņām, mamma var iemācīt tās saskaitīt, tāpat ir ar krāsu iepazīšanu. Kāda mamma teica, ka, gaidot savu rindu pie ārsta, abas ar meitiņu skaitījušas kleitas punktiņus. Daudzas kleitas rotā multfilmu varoņi, un arī tā ir apzināta izvēle – pieradināt bērnu lietot ekrānrīkus lietderīgi. “Kad vecāki ar bērnu atnāk uz salonu, aicinu ļaut bērnam pašam izvēlēties, kādu kleitu vai kādu audumu viņš vēlas. Piekrītat, ja bērnam nepatiks apģērbs, viņš to nenēsās. Bērni manā salonā jūtas kā Disneja multfilmu paradīzē. Bērns pats var uzzīmēt kleitu un pielaikot paša izvēlēto audumu. Bija atnākusi meitene, kura izvēlējās vairākus audumus, jo katrs audums bija ar citas multfilmas varoņiem – Elzu, ponijiem un Ķepu patruļas varoņiem. Kad meitene uzvilka šo kleitu, viņa bija laimīga – vienā kleitā apvienoti visi meitenes mīļāko multfilmu varoņi. Vecāki mēdz pajokot, ka nevar nākt pie manis ar bērnu, jo tad būs bankrots vai mājās varēs doties pēc vairākām stundām. Paldies vecākiem, kuri ļauj bērnam izpausties radoši,” teica Valentīna.
Viņa ir viens no tiem retajiem Latgales meistariem, kas šuj arī skolas formu, un šobrīd Valentīnas veikumu var aplūkot Līvānu 1. vidusskolā. Valentīna pauda vērojumu, ka skolas forma disciplinē skolēnus, arī rada piederības sajūtu savai skolai.
Aplūkojot salonā piedāvāto apģērbu, priecē Valentīnas tautiskā stila darinājumi, un, kā teica meistare, viņai ir padomā radīt savu audumu kolekciju latviskā stilā.
Jāiestarpina, ka Valentīnas darbs pagājušajā gadā tika novērtēts ar konkursa “Līvānu novads VAR!” laureātes naudas balvu (meistare jau iegādājusies jaudīgu šujmašīnu un overloku).
Valentīna savu šūto apģērbu tirgo gan salonā Līvānos un interneta veikalā www.vsstils.lv, gan tirdziņos tepat Latgalē, jo ir Latgales patriote. Pircēji neslēpj sajūsmu, tomēr atsaucīgākais, sirsnīgākais un radošākais pircējs esot Preiļos (tāpēc nav izlaists neviens tur rīkotais tirdziņš, un ļoti gaidu pavasari, lai apmeklētu tirdziņus, teica Valentīna).
Vaicāta, ko pašai dod darbošanās savā biznesā un bērnu apģērba pasaulē, Valentīna uzsvēra patstāvību, ka pati esi saimniece, un sasmelto bērnu prieku un gaviles par to, ka kleita ir skaista.
Egitas Terēzes Jonānes teksts un foto