Kaladas (oblātes) ir maize, ar kuru jādalās
Advente, kas mūs sveicinās jau šo svētdien, 3. decembrī, ir četras nedēļas ilgs ceļš uz Ziemassvētkiem, un šajā pirmajā Adventes svētdienā katoļu baznīcās priesteri svētīs kaladas (oblātes). “Vietējā Latgales Avīze” ar Daugavpils Dieva Žēlsirdības katoļu draudzes prāvestu Aigaru Bernānu sarunājās par kaladas (oblātes) garīgo fenomenu.
Kāds ir vārda “kalada” (“oblāte”) skaidrojums?
– Daudzviet Eiropā (piemēram, Polijā, Čehijā, Slovākijā) saka “oblatki”, un viņu valodā tas nozīmē “vafeles”. Arī Latvijā pazīst vārdu “oblātes”, jo šis vārds pārņemts no poļiem, tāpat Latgalē lieto vārdu “kaladas”. Kādā vecā lūgšanu grāmatā latgaliešu valodā izlasīju, ka pamudinājumā “dodot žēlastības dāvanu, lai tava labā roka nezina, ko dara kreisā” ir runa par kaladas došanu, tātad vārdu “kalada” latgaliski varam tulkot kā “žēlsirdības dāvanas došana”.
1869. gadā poļu magazīnās (tā laika periodiskie žurnāli) Kombuļu muižas grāfiene Celīna Plātere publicē pašas pierakstītās latgaliešu tautas dziesmas, un piedziedājumu Kaladū viņa skaidro, ka tas nozīmē Ziemassvētku dāvanu.
Savukārt vārds “kalada” vai arī “kaladū”, ko pazīstam kā piedziedājumu Ziemassvētku tautasdziesmās, ir pazīstams daudzām Eiropas tautām un visdrīzāk ir aizgūts no senajiem latīņiem. Par kalendām senajā Romā sauca katra mēneša sākumā rīkoto rituālu, ar kuru atzīmēja jauna mēness parādīšanos. Lai gan vārds nācis no latīņu “calare”, t.i., “saukt”, arī romiešiem tam droši vien bija kāda senāka jēga. Kalendām ir bijusi saistība arī ar gada sākumu. Grieķiem vārds “Kαλάνδαι” nozīmē dziedāt, līdzīgi kā latgalieši dažādos apvidos mēdz teikt: “īsim kaladuot” (resp. iesim budēļos).
Mūsu mājās saka “oblātes”. Vizuāli un pēc garšas tas ir maizes izstrādājums. Pirms vairākiem gadiem vēroju, kā Kalupē cepa kaladas ar iekārtu, kādā cep vafeles.
– Kalada ir neraudzēta maize, pagatavota no augstākā labuma kviešu miltiem un ūdens, un to cep visa liturģiskā gada ietvaros Svētās Mises upurim, ko priesteris un ticīgie pieņem Svētajā Komūnijā, un Ziemassvētku vigilijai. Agrāk kaladas cepa klosteros un gandrīz katrā draudzē speciālās pannās. Senatnē izmantoja uz krāsns uguns liekamas pannas, vēlāk atradās arī prasmīgi meistari, kuri prata uzmeistarot elektriskās pannas, jo veikalos tādas nemaz nebija nopērkamas. Manā kolekcijā ir nonākusi gan panna, kurā cepa kaladas uz dzīvās uguns, gan arī elektriskā panna. Tas būtu ļoti interesanti, ja varētu vienuviet sakrāt un parādīt šīs kaladu pannas, cik tās bija ļoti dažādas un kā atšķīrās tajās iegravētie ornamenti, simboli un zīmējumi.
Patiesībā kaladu cepšana ir gana sarežģīts un laikietilpīgs darbs. Tur jāpiešauj roka, jo cepējam vajadzēja pagatavot precīzas konsistences mīklu, ievērot temperatūru, lai kaladas nesadegtu. Laiki mainās, reti kur kaladas cep draudzēs kā senāk. Lielākoties tās tagad tiek vestas no Polijas. Tā kā tā ir liela valsts, tad tur ir vairāki uzņēmumi, kas rūpnieciski kaladas cep lielos apjomos, un tās ir kvalitatīvas.
Interesējoties par citu tautu Ziemassvētku tradīcijām, uzzināju tādu faktu, ka Čehijā un Slovākijā oblāšu cepšanas tradīcija tiek uzturēta arī ārpus baznīcas, proti, ģimenes tās cep mājās (tā arī tās sauc “oblatki”). Čehijā oblātes pārkaisa ar cukura masu vai citu pildījumu, saliek kopā, ēd paši (arī ikdienā) un nereti pārdod tūristiem uz ielas kā nacionālo suvenīru. Turpat kaimiņos Slovākijā oblātes satin trubiņās, iemērcē tās galu šokolādē vai arī ēd ar medus–ķiploku–valriekstu mērci. Arī poļi mēdz cept krāsainās kaladas, kuras domātas bērniem, jo viņiem patīk viss krāsainais.
Man pašam patīk mūsu vienkāršā tradīcija – vienkārša, balta, plāna miltu un ūdens maizīte, kura tiek nosvētīta baznīcā un kuru cilvēki aiznes mājās, lai Svētvakarā dalītos tajā ar pašiem tuvākajiem.
Tātad katoļiem kaladas nav vienkārši neraudzēta maize, vafele...
– ... tā ir. Kalada ir paša Kristus – Dzīvības maizes simbols. Jēzus saka Svētajos Rakstos: “Es esmu dzīvā maize, kas nākusi no debesīm. Kas ēdīs no šīs maizes, tas dzīvos mūžīgi.” (Jņ. 6,51)
Kaladas laužam un ēdam Kūču vakarā pirms vai arī pēc Ziemassvētku vigilijas Svētās Mises, un kaladu attēli, kuros redzams Jēzus Bērns, kurš guļ silītē, Marija un Jāzeps…, mums stāsta par Kristus piedzimšanu jeb Ziemassvētkiem.
Vai kaladas ticīgie var paņemt baznīcā (par ziedojumiem) tikai pirmajā Adventes svētdienā vai arī tās būs pieejamas visu Adventa laiku?
– Kaladas varēs izņemt visu Adventu. Man ir liels lūgums atrast laiku, lai Adventa laikā varētu atnākt uz savu draudzes dievnamu pēc kaladām, piedalīties svētajā Misē, izsūdzēt grēkus, satikties ar savu draudzes ganu un neatlikt to uz pēdējo brīdi. Ziemassvētku vakarā ir pietiekami daudz citu rūpju un pienākumu, ko vēl jāpaspēj izdarīt, lai svētki izdotos.
Ko darām pēc tam – noliekam kaladas un gaidām Ziemassvētku vigiliju?
– Kaladas var būt arī kā dāvana otram cilvēkam. Ticīgie tās sūta bērniem vai draugiem uz ārzemēm, aiznes vientuļajam kaimiņam vai tantei uz pansionātu. Kalada, kā runājām iepriekš, simbolizē maizi. Nav jākautrējas dāvināt kaladas citiem cilvēkiem. Tā ir maize, maize kā Dieva dāvana, ar kuru ir jādalās. Šo tradīciju – dalīšanos ar kaladām – pazīst tikai mums tuvajās Austrumeiropas zemēs, un citur tās nav. Piebildīšu, ka kaladas var dāvināt un lauzt, ejot ciemos vai arī uz darbu, un visu Ziemassvētku laiku (līdz Triju Ķēniņu dienai 6. janvārim).
Kad pienāk Ziemassvētku vigilija, manā ģimenē kaladas uzliekam uz balta šķīvja, pēc tam laužam viens otra kaladu un sakām novēlējumu...
– ... kaladas ir jālauž, jo tā mēs dalāmies ar maizi, mīlestību un esam vienoti. Maize ir Radītāja dāvana, cilvēka roku darba auglis, un Ziemassvētkos, sēžoties pie kopīgā galda, tās ir kā zīme vienībai un brālībai, jo dalāmies ar maizi (kaladām) un citiem ēdieniem. Starp ģimenes locekļiem savstarpēji sacītie labie vārdi izsaka maizes laušanas žesta jēgu. Tie pauž, ka ilgojamies cits citam būt labi kā maize, dzīvot saskaņā un vienībā, jo kopīgi ēdam maizi, kas cepta no daudziem labības graudiem. Oblāšu laušana atgādina, ka Dieva Dēls mūsu dēļ kļuva cilvēks, iedibināja Euharistiju, kurā maizes un vīna zīmēs dod mums par barību savu miesu un asinis, lai mēs būtu vienoti savstarpējā mīlestībā.
Šī kopīgā kaladu laušana un arī kopīgi svinēti Ziemassvētki būs divkārt priecīgāki, ja mēs pirms tam aiziesim pie grēksūdzes, biežāk būsim baznīcā, izvairīsimies no skaļuma un burzmas, paliksim klusāki paši, darīsim žēlsirdības darbus, jo, ja ļausimies līdz ar laicīgo pasauli vilinājumam Ziemassvētkus svinēt pirms laika, bez Adventa, – cilvēks vairs nevar piedzīvot šo Jēzus Bērna piedzimšanas prieku.
Ja kaladas paliek pāri mājās vai baznīcā, vai tās var paturēt līdz nākamajiem Ziemassvētkiem?
– Priesteris sarūpē kaladas tik daudz, cik ir draudzes ticīgo, ar mazu rezervi, protams. Tās, kas paliek pāri, tiek sagrieztas par hostijām un pasniegtas Svētajā Komūnijā. Mājās pāri palikušās kaladas var lauzt arī citugad, taču, kā jebkuram pārtikas produktam, arī kaladām ir savs derīguma termiņš un ar laiku tām zūd garša un kvalitāte.
Ko jūs novēlēsiet, laužot kaladas šogad?
– Runājot ar ticīgajiem, bieži saku, lai cilvēki ir kopā ar Dievu, un, arī laužot kaladas, sacīšu to pašu – esiet kopā ar Dievu, jo tad cilvēks ir laimīgs.
Egitas Terēzes Jonānes teksts un foto