Svīsta smielieja. Bierneibys atmiņu daudz. Bet prōtā īt, kai pie babys Agatis dauzējem svīstu, salasējem kierneitī kriejumu i sytom, cikom svīsts sagōja. A cik gords tys beja! Babeņa laide okā pīnu, lai nūsastōj kriejums, i tod vylka ōrā, i es tak tū vysu tumi dzieru nūst, nazynu, kai rasna nu tō napalyku!? A nikod nasalomōja. Jai beja daudz unuku, bet es laikam meilokō beju. Jai beja 12 bārnu, dzeive vīgla jai nabeja. (Aija Īzāks)
Daiļgrīzieja. Bierneibā maņ cīš patyka grīzt ar škērem, deļ tuo vysim kūkim, cik varieju aizsnīgt, nūgrīžu vysys lopys. Bet vyslyluokais nadorbs beja, kod nu babys breineiguo lokota izgrīžu vysys pyčis i šmukai salyku iz golda. Maņ beja lela prīca, bet babai – osorys. (Solveiga Sarkane)
Pelde ola kubulā! Saimē bejom 7 bārni. Muna muosa beja cīš šivereiga. Tāvs taisēja lelus kubulus ar olu. Bīži beja skladčinys (kod kaidim svātkim sasalyka vysa dzeraune kūpā). Ols kod auga, lelys putys kai bumbuli cēlēs nu tom bucom. Mes, kai i bārni, – ziņkuoreigi, gribējēs dabuozt dagunu i pasavērt, kas tī īškā doruos. Vīnu reizi muna muosa, cikom mozais bruoļs beja dasalīcs da kubula, pajēme jū aiz kuojuom i īgryude tymā lelajā kubulā. Labi, ka tāvs izdzierdēja i izvylka tū bārnu. Bet spylgtai pruotā palics, ka maņ sirds suopēja par nataisneibu, jo piec žogora ta aizyutēja bruoleiti, na vaineigū muosu. Pīmiņu, kai jis lānim sūleišim guoje pats sev piec žogora… (Valija Svikša)
Spēlējem bazneicu. Svātdinēs, kod vacuoki beja eistajā bazneicā, palykuši sātā, spēlējem bazneicu. Cytā dīna mama nabyutu ļuovuse tai dareit ar drēbem. Jēmem skaistuokūs dečus, kas mamai beja, lykom iz krāslim, vīns kuope augšā – tys tod beja bazneickungs i vadēja procesu. (Valija Svikša)
Mozī lītuvīši. Myusim, bārnim, vajadzēja vosoruos ravēt vogys, skaidrs, ka napatyka, bet beja juodora. Deļ tuo dūmuojem, kai tū laiku eisynuot. Dūmuojem vysaidys spēlis. Vīna nu tom beja saistāta ar volūdom. Sarunuojem, ka vysu dīnu runuosim tikai lītuviski. I kai šudiņ pīmynu, ka tys nūzeimēje – vysim vuordim lītuot golūtni – eišyn. Nazynu, deļ kam taišni tai, bet – vysi tai i runuojem. Saguoje apmāram itai: “Valeišyn, padūdeišyn maizeišyn.” (Valija Svikša)
Cuoļu piercieja. Saimē beju vīneigais bārns. Pruotā īt vīns gadiejums, kas jau klivis par saimis “folkloru”. Maņ varēja byut kaidi godi 5–6. Vacuoki īdeve 3 rubļus i lyka aizīt iz tyvejū tiergu nūpierkt cuoļus. Aizguoju. Cuoļu pylna leluo mašyna. Bet izaruodēja, ka tūs rubļu maņ napīteik. Vacuoki beja dorbā, deļ tuo es sovā bārna pruotā nūliemu, ka juobrauc babai paziņuot, ka cuoļu nav. Īsasiežu takseitī (nu tūlaik beja cyti laiki!), laikam beju paruodiejuse naudu – sovus 3 rubļus – i pasacieju, ka jābrauc uz Pilceni pi babys. Kai kuņdze aizbrauču i soku babai, ka cuoļu nabyus, naudys pītryuka. Baba nikuo nasaprūt, jo nikuo par cuolim nazynuoja. A tāvs ar muoti mani izamekliejuši pa vysu gorodu. Tūlaik telefons beja vīns iz vysu pogostu, beidzūt sadzyna golus, ka asu pi babys. Atbrauce, a baba saciejuse: “Jius maņ bārnu naaiztīcit!” Nu ituo stuosta skaidri pīmiņu tikai lelū mašynu ar daudz cuolim i taksi – dzaltonū “Volgu”. (Daina Bārdule)