300 rožu šķirņu un hektārs košo asteru – Ģēģeru ģimenes bizness

Ludzas novada Auziņos Kristīne un Armands Ģēģeri nu jau 13 gadus nodarbojas ar ziedu stādu biznesu, kas patiesībā kļuvis ne tikai par iztikas avotu, bet arī sirdij tīkamu vaļasprieku, stāstīts “Latvijas Radio” sižetā. Redzot iedzīvotāju interesi par puķēm, šoruden saimnieki piedāvā ciemiņiem apskatei košu asteru lauku hektāra platībā.
"Šeit ir iestādīts viens hektārs asteru. Tie ir ap 100 tūkstoši stādu, 50 šķirnes," stāstīja Kristīne. Ludzas novada pavisam nelielajā Auziņu ciemā nu jau 13 gadus saimniecībā “Ludzas rozes” jelgavniece Kristīne un rīdzinieks Armands Ģēģeri audzē rožu stādus. Nu saimnieki te ierīkojuši arī apskates dārzu, jo pēdējos gados sapratuši, ka cilvēki labprāt brauc uz apskates saimniecībām un ne tikai priecājas par skaistajām puķēm, bet arī tās pērk. Šogad topā kādu laiku nepelnīti piemirstās asteres.
“Visas tās ir asteres – gan krūmu, gan lielziedu. Sējam mēs viņas marta vidū kastītē, lai nav jāpiķē, lai nav dubults darbs. Pēc tam kurinām siltumnīcu, audzējam un gaidām laikapstākļus, kad varēs stādīt ārā. Asterēm jau tādi pāris mīnus grādi neskādē. Šis lauks ir uz 6. jūniju stādīts,” skaidroja saimniece.
Kristīne atklāja, ka darba ir daudz, tāpēc sezonā palīgos nākas ņemt divus vai trīs strādniekus. 30 gadus darbojoties ar puķēm un to stādu audzēšanu, viņa ir atklājusi savus knifiņus, ar kuriem arī dāsni dalās.
“Agrāk mēs puķes ravējām divas reizes sezonā. Viss bija tīrs, smuks kā parkā, bet tad, kad nāk rudens lieti, kad uznāk vējš, visas asteres guļ. Kā katrai mietiņu nepieliek, tā guļ. Un tagad mēs ravējam vienu reizi, un tā zāle daļēji palīdz ziedu “noturēt kājās”,” viņa atklāja.
Apmeklētājus interesē itin viss – kā tik lielu puķu dārzu var sastādīt, izravēt, saglabāt ziedus, kur ņemt labas sēklas, kā panākt, ka puķes neslimo. Vienkāršam mazdārziņa īpašniekam grūti iedomāties, ka lielās saimniecībās, kur puķes ir ienākuma avots, tiek rūpīgi izvēlēts substrāts, augu aizsardzības līdzekļi, tiek sastādīta precīza mēslošanas shēma, nemaz jau nerunājot par to, ka sēklas tiek iepirktas no profesionāliem, sertificētiem audzētājiem. 
“Ir cilvēki, kuri brauc ar tādu domu, ka varēs nomierināt nervus, atbraukt, atslābt. Tomēr braucot projām, atzīst, ka nervus nomierināt gan nav sanācis – nervi esot čupā, jo gribas no katras šķirnes pa pušķim. Patiesībā gandrīz katrs, kas brauc prom, arī nopērk asteru pušķi,” stāstīja saimniece.
Ģēģeru saimei puķes un to stādi ir bizness. Kristīne uzskata, ka pat tālu no lielajām pilsētām iespējams audzēt un tirgot izaudzēto. Protams, jāstrādā un jāseko tam, kas pircējus interesē. Šogad uz Līgo un Dziesmusvētkiem pārdoti tūkstoši rudzupuķu, populāras bija arī krāsainās limonijas. Vienlaikus saimniecei puķes ir arī sirdslieta.
"Te šovasar ir iestādīts rožu dārzs. Tas vairāk ir domāts pircējiem, lai redzētu, kā roze izskatās dabā. Pašreiz ir iestādītas 300 šķirnes, bet pavasarī iestādīsim visas. Kopumā ir 500 šķirnes.”
Ģēģeru mājās ir vairākas siltumnīcas, kas tiek izmantotas gan stādu audzēšanai, gan arī glabāšanai. Savukārt ziedu un stādu noieta tirgi tiek meklēti galvenokārt Latgalē.
“Rīga ir tālu, bet ir Latgales tirgi. Ir Kārsava, Viļāni, tā pati Ludza. Te visapkārt ir tirgi! Un tas nav tālu. Mēs esam par ziedošu Latgali. Arī Latgalē cilvēks grib nopirkt stādus, jo lielākoties tie, kas nodarbojas ar stādiem, ir Rīgā, Ogrē, Kurzemē. Grieztie ziedi tiek vesti uz nakts tirgu Rīgā un Igaunijā. Arī vietējie pērk. Ja man atbrauc autobuss ar 40 cilvēkiem un katrs nopērk pa pušķim, tie jau ir četrdesmit pušķi,” viņa lēš.
Savukārt Covid-19 sērga stādu biznesam nākusi par labu. “Sākot ar Covid-19 laikiem, 70 % stādu tiek pārdoti internetā un nosūtīti pircējam ar kurjerpastu."
Auziņi atrodas 10 km attālumā no Ludzas un 24 km no Rēzeknes, taču cilvēku interese ir liela, un atrašanās vietai jau vairs nav nozīmes. Šogad lielo, krāsaino asteru lauku cilvēki braukuši lūkot gan individuāli, gan grupās. Nākamgad saimniece Kristīne sola citu ziedošu pārsteigumu – jau pusotru hektāru dažādu puķu, kur galvenā vieta būšot dālijām.

Ivetas Čigānes foto