Kā labāk apzāģēt ābeles

Arboristis Aigars Māls skaidro, kad labāk apzāģēt ābeles – rudenī, pavasarī vai vasarā.
“Vainaga retināšanu var atstāt arī uz pavasari, bet, darot to biežāk, ātrāk varēs izveidot vajadzīgo vainaga formu. Biežāk paretinot vainagu, tas pārlieku neaizaugs, un koks visu spēku un enerģiju veltīs atstāto zaru audzēšanai, netērējot barības vielas zariem, kuri pēc laika tāpat tiks izņemti. Tagad, kad vainags atkal sakuplojis, ir jāizgriež atstātie liekie, nepareizā virzienā augošie zari. Jāizņem lielākā daļa ūdenszaru, arī krusteniski augošie, un jāatstāj tie, kas dos vēlamo pieaugumu un augs pareizā virzienā. Ūdenszarus, ko atstāj, par trešdaļu saīsina, lai tie sāktu kuplot. Retinot vainagu tagad, pavasarī kokus varēs likt mierā un zarus retināt un apgriezt tikai vasarā. Pieejot pie koka biežāk, ir iespēja laikus izņemt ūdenszarus, kas sākuši augt. Tā koks lieki netērēs enerģiju nevajadzīgajiem zariem,” stāsta arborists.
Ja ābeļu vainagu gribas veidot ļoti smalki, izaugušos zarus var atsiet un liekt, tāpat kā to dara, veidojot jaunu ābelīšu vainagu. Taču tad jārēķinās, ka ap ābeli būs daudz zemē sadzītu mietiņu un novilktu auklu. Tas traucētu gan kopt mauriņu, gan pārvietoties dārzā. “Ja vēlas zarus liekt un atsiet, vislabāk to darīt pēc iespējas agrāk, kamēr zari vēl nav nocietinājušies. Nelieliem dzinumiem vēlamo virzienu var ierādīt ar koka knaģiem, bet prāvākus ūdenszarus gan vajadzēs atsiet. Zarus liekt var arī vēl nākamgad, bet ne bezlapu stāvoklī, jo tad zari ir trausli un lūst. Izmantojot atsiešanas metodi, bezlapu stāvoklī kokam visas atsaites jānoņem, jo zari jau būs ieņēmuši vajadzīgo formu,” norāda arborists.
Stāvus augošajiem ūdenszariem vēlamo rezultātu var panākt, zaru nogriežot tā, lai galotnes pumpurs būtu vēlamajā zara augšanas virzienā. “Retinot vecu ābeļu vainagu, nedrīkst vienā reizē izgriezt pilnīgi visus nevajadzīgos zarus. Tie jāizņem pakāpeniski – nogriežot par daudz, koks būs pārlieku nomocīts,” uzskata arborists.
Ar vecām liela auguma ābelēm var rīkoties arī citādi, tās bez žēlastības apgriežot – atstājot tikai stumbeni. “Šādi apgrieztām ābelēm pat vieglāk izveidot jaunu vainagu, jo tad visi dzinumi ir viena vecuma. Turklāt laikā, kad tiek veidots atjaunojošais vainags, nav nekādu zaru, kas patērē koka enerģiju. Saimniekiem parasti ir žēl veikt tik brutālu auguma samazināšanu, un to var saprast, tāpēc vainaga atjaunošana parasti tiek veikta pamazām. Pie brutālās apgriešanas jāiegulda liels darbs, lai savaldītu ūdenszarus, jo tie aug ļoti intensīvi – koks vēlas pēc iespējas ātrāk kompensēt visu nogriezto. Izvēloties šādu apgriešanu, rezultāts ir ļoti precīzs tam, kādu vēlamies iegūt,” atzīst Aigars Māls.
Galvenais nevajag baidīties kaut ko nogriezt par daudz, jo zari ataugs. Samazinot koka augstumu, sānos tiek atstāti zari, kas pa vasaru krietni sakuplo un izskatās kā lieli, nokareni pušķi. Šādi cekuli nopietni jāretina, citādi zari augot turpinās noliekties aizvien vairāk, un atkal veidosies sabiezināts, tumšs vainags. Zaru pušķiem izņem zarus, kas ir pilnībā noēnoti. Izņem arī visus nepareizā virzienā un krusteniski augošos zarus. Aigars Māls vērš uzmanību: “Mērķis ir kuplo pušķi uztaisīt pēc iespējas plakanāku un vienmērīgāku, jo nākamajā gadā zari atkal saaugs un izvietosies krietni vienmērīgāki. Viens no likumiem ir koka skeletu neveidot no zariem, kas aug no augšpuses un no apakšas. Labāk atstāt zarus uz sāniem, jo tad būs iespēja dabūt vienu plakni, līdz ar to gaisma vieglāk iekļūs koka vainagā.”
Veidojot vainagu, der atcerēties, ka gaisma, kas der augļu audzēšanai, vainagā var iespiesties līdz 40 cm dziļumā. Dziļāk esošie zari gaismas trūkuma dēļ atmirst.
Informācija – praktiski.lv