Preiļu Goda pilsonis Bruno Daviot jau no 1990. gada draudzējas ar Preiļu novada jaukto skolotāju kori “Latgale”
Šovasar Preiļus apmeklēja Preiļu Goda pilsonis Bruno Daviot ar draugiem. Viņš ir liels Preiļu novada jauktā skolotāju kora “Latgale”, Latgales un Latvijas draugs, “Vietējai Latgales Avīzei” uzsvēra šī kora diriģents Edgars Znutiņš un prezidents Alberts Vucāns.
“Mūsu draudzība ir sena, bet tā nav novecojusi un nekad nenovecos,” sarunājoties ar laikrakstu, pajokoja Bruno Daviot. Viņš atminējās, ka 1990. gada 6. jūlijā Rīgā, Brīvdabas muzejā satika Albertu Vucānu, un tieši todien dzima viņu abu draudzība, kas ilgst vairāk nekā 33 gadus. Par draugiem ir kļuvušas arī Bruno Daviot vadītā mūzikas skola Francijā un mūzikas un mākslas skola Preiļos. Viņš pauda prieku, ka šajā laikā ir bijis daudz koncertu un emocionālu pārdzīvojumu cauraustu brīžu, korim “Latgale” koncertējot Francijā, turklāt, šīs draudzības iedvesmots, Bruno Daviot piecus gadus dziedāja Latvijas vēstniecības Francijā korī “Latve”.
“Tāda liela laime, ko sauc par mūsu draudzību un sadarbību, nerodas tāpat vien. Tas ir arī manu Francijas draugu nopelns, jo viens to nekad nevarētu izdarīt. Tas ir arī Alberta nopelns, ka mēs draudzējamies tik ilgi, Ierindas francūzim zināt, kas ir Latvija, zināt, kas ir Latgale un Preiļi – tas ir neiespējami. Bet Alberts palīdzēja mums iepazīt gan Latviju, aicinot mūs uz Dziesmusvētkiem, gan Latgali, un īpaši Preiļus. Alberts ir brīnišķīgs Latvijas un Preiļu vēstnieks. Vēlos pieminēt arī Jāni Eglīti, jo, arī pateicoties viņam, mēs varējām atklāt Latviju caur dziesmu un visu pārējo,” teica Bruno Daviot un piebilda jau latviski (saruna notika ar tulka palīdzību): “Šoreiz vēlos teikt, ka Preiļos apmeklēju manu latviešu ģimeni.”
Bruno Daviot un līdzi atbraukušie draugi teica, ka viņiem ļoti patīk Alberta Vucāna kurinātā pirts (arī Bruno Daviot tādu pašu pirti ir uzcēlis savos laukos Francijā) un Alberta sieviņas sarūpētie brīnišķīgie ēdieni. Izbraucot apli no Ludzas gar Rāznas ezeru caur Aglonu uz Preiļiem, viņi apbrīnoja arī dabu, kuras daili varot apdziedāt ar tautasdziesmu “Aiz ezera baltu bērzi”. “Preiļos un Latgalē ir ļoti viesmīlīgi cilvēki,” priecājās Bruno Daviot.
“Pateicies draudzībai ar Bruno, ir piepildījies vēl tālajā 1972. gadā lolotais sapnis par Franciju, un šogad turp došos jau desmito reizi. Tāpēc visiem saku, ka vajag sapņot, jo 75 % sapņu piepildās. Esmu ieguvis brīnišķīgus draugus. Mēs katru vakaru līdz divpadsmitiem naktī dziedājām un muzicējām, un franču draugi ierakstīja visu, ko dziedu, spēlēju. Viņi ļoti iemīlēja Raimonda Paula dziesmas un tautasdziesmas. Mūsu draudzība ir skaista un uz mūžu,” pastāstīja Alberts Vucāns.
Francijas ciemiņi arī šovasar baudīja Dziesmusvētkus, un, kā teica Bruno, dzirdot Mežaparkā noslēguma koncertā šo svētku kopkora izpildīto tautasdziesmu “Pūt, vējiņi”, sirds saviļņojums esot bijis tik milzīgs, ka pār vaigiem ritējušas asaru straumītes. “Esmu ļoti priecīgs, ka jūsu Dziesmusvētki ir iekļauti UNESCO nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā. Kad Francijā stāstu, ka Latvijā ir Dziesmusvētki, kur dzied 17 000 cilvēku liels koris, francūži saka – tas nevar būt. Mēs Francijā dziedam galvenokārt klasisku kora repertuāru un nevelkam mugurā tautas tērpus. Bet šeit, Latvijā, mēs katros Dziesmusvētkos pārliecināmies, ka latvieši ir dziedoša un skaista tauta. Dziesma un Dziesmusvētki ir latvieša identitātes karte,” uzsvēra viņš.
Bruno Daviot ar draugiem uz Franciju aizveda pozitīvas emocijas, skaistas fotogrāfijas, video, ko izplatīs savos koros, un skaistas atmiņas. Un pavisam drīz – jau oktobrī – Francijā ciemosies Preiļu kultūras centra vīru vokālais ansamblis, kurš ar savu koncertu Burgundijā atklās nelielu senlaicīgu baznīcu pēc tās rekonstrukcijas.
Edgars Znutiņš (no kreisās), Bruno Daviot un Alberts Vucāns šovasar piedalījās Dziesmu un Deju svētkos
Egitas Terēzes Jonānes teksts, publicitātes foto