Beidzies Bērnības atmiņu konkurss, un turpmāk puslapiņā “Byusim vītejī” publicēsim jautros atgadījumus, kuru iesūtītāji izlozē saņēma balvas. Sāksim ar pašas Veronikas Tenčas-Goldmanes atmiņām grāmatā “Pastareite” un tām, kas konkursam tika iesniegtas latgaliešu rakstu valodā un saņēma speciālbalvu. Taču atmiņas joprojām varat sūtīt gan uz e-pasta adresi maltas.zinas@inbox.lv, gan atnest “Vietējās Latgales Avīzes” birojā Preiļos. Tāpat varat pievienot kādas bērnības fotogrāfijas (tās avīzes birojā ieskenēs un atdos jums atpakaļ). Lai silda un smīdina atmiņas!
VERONIKAS TENČAS-GOLDMANES bērnības atmiņas
Aizgoldā pi vušku! Agnese rōpēs par aizdoru pi vušku. Tōs jau beja lykušōs gulēt i jiereni skaisti sasamīguši ap mameņom… Īraudziejuši Agnesi, jī pīsatryuka kōjōs, ūstēja i bakstēja ar meikstajim purnenim, i sōce sprindžōt. Ari Agnese ceņtēs naatpalikt. Tai jī vysi laksteja, cikom pīkusa i sakryta cysōs. Agnese, apjāmuse mozōkū jiereņu, nūsalyka jam sūplōk sausajūs pakaišūs. Pavysam namonūt, pīsazoga mīdzeņš.. Mōte atroda Agnesi pi jāru soldonā mīgā.
Kača pierieja! Pyupolu svātdīnis reitā mōsys veidōja skaistus pušķus i nese tūs iz bazneicu svieteit. Ar svieteibu sajāmušym pyupolu zorim babeņa vysus nūpēre, saceidama: “Slimeiba ōrā, veseleiba vydā.” Taipat tyka nūpārti vysi lūpeni.. Agneseite maneja, ka Murs i Lōcs palykuši bez veseleibys pierīņa. Pajāmuse pyupola zoru, jei uzmaneigi tyvōjēs čiteņam, iz kura gulēja ruņcs. “Lai giutu pelis, ir jōbyun vasalam,” nūdūmōja Agneseite i ar pyupola zoru cierta Muram. Jis, kai lapsinu sakūsts, spruka augšā i tod zam gultys, nikni aizsašņōcs.
Sīna blōčs. Agnese ar mōsom beja čaklys sīna meideitōjis. Ai, kas tī beja par prīkim, kod sīna blōčs auga lelōks i lelōks, tik lels, ka varēja izarōpt iz sejis i tod, blāc, čaugonajā bezdibenī vydā! Reizem lākojūt jōs beja tai īsylušys, ka damiersa sovu pīnōkumu – pōrjimt brōļa padūtū sīnu, i tys čaukstādams vēlēs jam iz golvys. Tod brōļs sirdeigi sauce: “Beidzit laksteit kai ciercini korstūs palnūs! Tiuleit jimšu peicku i atrīzšu vysom piec kōrtys.”
Dzeivinīki. Meža zvieru beja tik daudz, i ar ļaudim jī beja tai saroduši, ka lelā soltumā gōja iz sātom i ēde nu sīna i cysu kaudzem. Reizem, gaismys vylynōti, zvieri gōja pi sātu lūgu i vērēs vydā. Aizkoru lūgim nabeja, i žuburainō brīža golva tod redzējōs kai iz dalnys. Taidōs reizēs bārnu sajyusmai nabeja gola. Prīcu olpom nūmainēja ari baiļu breiži, jo pēc Jaunō gods, kod īsastōja gaišōs i klusōs pylnats, aiz Dzērviņu pūreņa gaudōja vylki. Jūs gaudōšona, izalauzuse skutam cauri, nu egļu bīžņys cēlēs dabasūs i aizskanēja leidz pat mienešam.
Par egleitem. Vasalys eglis Brīžupis mežsorga sātā nikod naredzēja, i vysu bārnu lyugumi beja veļteigi. Itymā vaicōjumā tāvs beja nalūkams, ar sovom dūmom i sprīdumu: “Tai, ni nu šo, ni nu tō, jimt i dzeivu egleiti nūmaitōt. Gona, ka iz školu vasalu pusauga egleiti nūvežu. Ka sōksim kotrā sātā tai, kas tod paliks mežā? Nu mozys egleitis piec godim lels kūks izaug! Redzit, pylna meža mola egleitem! Veritēs iz tom nu reita da vokoram, a iz sātu nest – kab prōtā naīītu!”
Kūpeigs “bārns”. Spieļu maņteņu Agnesei nabeja, jo tāvs tū uzskateja par nīkōšonūs i līku naudys izdūšonu. Bārni, tikkū paauguši, tyka radynōti pi dereiga dorba. Tīsa, piec divim godim, kod Agnese jau gōja školā, jōs draudzinei Martai pīderēja lelis gaļveņa nu porcelana. Agnese par tū cīši prīcōjōs i poša gatavōja pōrejū lelis augumeņu: rumpeiti, kōjis i rūkys. Nu krōsainom lupateņom sašyva drēbis. Obom draudzinem niu beja kūpeigs “bārns”, kuru jōs nūsauce par Aņci.
***
V. Tenčys-Goldmanis poemys prozā “Pastareite” (kas ari īdvasmōja reikōt konkursu) prezentacejis svātkūs pasōkumā “Latgolys rokstu gaismā” (1999. goda 27. novembrī Rēzeknis piļsātys KN – Tautys pilī) Inārys Grītenis režejā klōtasūšī varēja nūsavērt itōs poemys prozā fragmentu. Vysi akteri viļānīši, gon krystamōtis Antoninys lūmys tālōtōja Ilga Gritāne, gon žideņa Joseļa atveidōtōjs Aleksandrs Špundzāns. Jī beja sovu aizdavumu augstumūs, bet vysvaira sirdi siļdeja Guntys Dūdys-Čačis spālātō mozō Agneseite, losom Marutys Latkovskys grōmotā “Unuceite” (2018). Bierneibys atmiņu konkursā atminis īsnīdze jī vysi četri. Šūreiz – režisoris atminis.
Grōmatenis attaiseišonys svātkūs Veroniku sveic Regīna Gribuste (nūvodneica i klasisbīdrine Maltys vydsškolā)
***
INĀRAS GRIETIŅAS atmiņas
Ierkšķūgu kompots. Muna agrō bierneiba pagōja laikā, kod pylnā sporā strōdōja kolhozi un sovhozi. Kolhoznīkim rudinī ražu nūvōkt paleidzēja dažaidi tolcinīki – studenti, školāni, kantora (šudin saceitu ofisa) darbinīki, par kū ari sajēme koč kaidu samoksu. Muni vacōki strōdōja P/S “Bierzgale” un jim ari vajadzāja pīsadaleit ražys nūvōkšanys dorbūs. Iz vīnu taidu guļbu rakšonys tolku tyku 
jimta leidza ari es, voi deļ tō, ka nabeja, kas mani pīskota, voi kaida cyta īmesla piec, nazynu. Nu tolkys pīmiņu tikai tū, ka zeme lykōs cīš malna un guļbys ļūti lelys, jū munā spanī leida viņ divys voi treis. Bet lelais nūtykums beja tod, kod pi babys, kur tūlaik beju atstōta pīskateišonai, īsaroda paps un paziņōja, ka atness munu olgu par dorbu. Vysim radzūt paps nūlyka iz golda papeira naudys zeimi un kapeikys, saceidams, ka poša varu izavēlēt, kū par itū naudu nūpierkt. Napīmiņu, voi ilgi dūmōju, bet par tū naudu vajadzēja nūpierkt jaunys smukys zečis, štrumbantis un ierkšķūgu kompotu. Nazynu deļ kō, bet paps pōrprasēja, voi teišom tys ir ierkšķūgu kompots, kū es grybu.
Egleitis “maska”. Vēl grybu pastōsteit par sovu pyrmū skotuvis lūmu. Beju bezgola laimeiga, kod mani pajēme školys dramatiskajā pulceņā, varātu byut 2. voi 3. klasē. Škola kotru godu gatavōja uzvadumu Jaungoda pasōkumam. Maņ uzticēja egleitis lūmu, beju prīceiga, kōrteigi gōju iz mieginōjumim, na tai kai vacōkū klašu daleibnīki. Pyrmō nasaprašona un viļšonōs beja, kod vysim pīlāgōja tārpus (vīns beja začs, cyts lōcs, cyts vēl koč kas), bet es variešūt īt ar sovom drēbem, jo maņ byus egleite. Izarōdīs dīnys mieginōjumā maņ blokus nūlyka skaistu, zaļu, kuplu egleiti, aiz kurys maņ byus jōstōv un jōrunoj sovs teksts. Pēc izrōdis vysi prīcōjās par izadavušūs uzvadumu, školōtōji un draugi līlēja lūmu tālōtōjus, bet maņ nivīns nikō nasacēja. Maņ beja lelō bāda, es vysu izrōdi stōvieju aiz zalis, kuplys egleitis un mani nivīns naredzēja.