18. aprīlī, Bibliotēku nedēļas laikā, Rēzeknes Centrālajā bibliotēka notika UNESCO Latvijas Nacionālās komisijas tīkla “Stāstu bibliotēkas” pasākums “Bibliotekāru stāsti”, kurā atmiņās par savām darba gaitām dalījās 10 bibliotekāri no Rēzeknes pilsētas un novada bibliotēkām. Atmiņu kamolu šķetināja: Zita Gorsvāne, Ināra Brokāne, Anita Gaidule, Meldra Gailāne, Diāna Strucinska, Inta Anspoka, Anastasija Belogubova, Sanita Sinele, Ruta Suseja un Zigrīda Gorsvāne.
Jāpiebilst, ka stāstu tematika Rēzeknes Centrālajā bibliotēkā ir aktuāla jau sen, un tā Latvijas simtgades gadā pati bibliotēka īstenoja ideju par bibliotekāru atmiņu stāstu apkopošanu diskā “Simts no mums”. “Vairāku kolēģu diemžēl vairs nav mūsu vidū, bet viņu atmiņas ir saglabātas nākamajām paaudzēm, un tas ir svarīgi. Mainās paaudzes, darbinieki, un ik pa laikam svarīgi apkopt dažādas atmiņas,” uzsver RCB direktore Ruta Suseja.
Šoreiz bibliotekāres dalījās atmiņās par to, kā viņas dzīve atvedusi līdz darbam gaismas pilī.
Anita Gaidule atklāja, ka 1984. gadā sākusi strādāt un astoņus gadus nostrādājusi Rēzeknes Piena konservu kombināta arodbiedrības bibliotēkā, jo pēc studijām bijis pienākums atgriezties kombinātā, jo visus četrus studiju gadus bijusi Rēzeknes Piena konservu kombināta stipendiāte. Bibliotēka atradusies pašreizējā kluba “Ziemeļblāzmas” ēkā. Bibliotēkā bija nozaru literatūra, vairāk piena rūpniecības literatūra, bija arī daiļliteratūra. Bibliotēkā bija plašs periodikas klāsts.
Diāna Strucinska, tagadējā Ozolmuižas bibliotēkas vadītāja, pastāstīja, ka viņai drīz apritēs 40 gadi, kopš strādā bibliotēkā. Viņas pirmā darba vieta bija RCB, kur strādājusi par metodiķi. Ilgus gadus (36) strādājusi Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmijas bibliotēkā. Diāna pastāstīja, ka uz savām rokām piecas reizes “pārnesusi” šo bibliotēku, jo vairākkārt mainījušās telpas.
Anastasija Belogubova pastāstīja, ka viņai pietrūka pusotra mēneša līdz pilnam 48 gadu darba stāžam. Pirmā darba vieta bija 70. gados tagadējā Sokolku pagasta bibliotēkā. Meldra Gailāne stāstīja par to, kā bērnībā, kad citi bērni spēlējuši skolu, viņa spēlējusi bibliotēku. Jau no bērnības viņa daudz lasījusi, bijis pat tā, ka kādā 6.–7. klasē ciema bibliotēkā visu bija izlasījusi. Inta Anspoka stāstīja par savu pirmo darba dienu Rēzeknes Bērnu bibliotēkā. Tā kā esot bijis 1. aprīlis, bibliotēkas vadītāja Vija Logina, kad visu bija izrādījusi un izstāstījusi par bibliotēkas darbu, teikusi: “Ceru, ka tas nebūs joks?!” Intai šis “joks” ievilcies 27 gadu garumā!
Sanita Sinele pastāstīja kuriozu par bibliotēkā aizmirstu lasītāju: “Manā lauku bibliotēkā, kura atradās daudzdzīvokļu mājā, vienā telpā izvietotas grāmatas, otrā – datortelpa. Vasara. Beidzās darba laiks. Aizslēdzu bibliotēku, zinu, ka uz datoriem neviens nav pierakstījies, un dodos mājās. Pēc divām stundām man zvana mamma un jautā: “Mans bērns aizgāja uz bibliotēku izmantot datorus, bet nav vēl atnācis?” Izrādās, bērns atnācis uz bibliotēku un pa taisno gājis uz datortelpu. Vakarā aizgāju un atslēdzu bibliotēku, bet par lielu brīnumu, bērns pat nebija pamanījis, ka bijis ieslēgts bibliotēkā…” Pasākumā izskanēja vēl viena bibliotekāru anekdote iz dzīves. "Lasītājs: “Labdien, varētu, lūdzu, Aiju?” Bibliotekāre: “Jā, tūliņ, mirklīti uzgaidiet.” Bibliotekāre aiziet un pasauc savu kolēģi Aiju. Lasītājs: “Man, lūdzu, grāmatu “Aija”.”
Pašlaik bibliotēka gatavojas savas 80. jubilejas svinībām, kas notiks 2024. gadā. Ļoti iespējams, ka atmiņu stāstu kamols kļūst vēl lielāks, gatavojoties svētkiem.
Skaidrītes Svikšas teksts, RCB publicitātes foto