Veterāniem karš nebeidzas nekad. Rakstot šo frāzi, es nedomāju tos nedaudzos, kuri dažādās frontes pusēs izgājuši Otro pasaules karu, lai arī viņu pārdzīvotais joprojām atbalsojas ne vien vēstures grāmatās, bet arī nākamo paaudžu pasaules uztverē. Šodienas sabiedrība pietiekami skaidri atceras arī tās bailes, ko pārdzīvoja tēvi un mātes, astoņdesmitajos gados pavadot savus dēlus padomju armijā. Toreiz bija Afganistāna, lai gan par tur notiekošo vairāk uzzinājām krietni pēc PSRS armijas izvešanas no šīs zemes. Tagad ir karš Ukrainā, kur Latvija kopā ar citām Baltijas, Eiropas un pasaules valstīm dara visu iespējamo un neiespējamo, sniedzot militāro, ekonomisko un morālo palīdzību.
GUNĀRS SVILĀNS ir uzņēmējs no Preiļiem, SIA “Salang-P” valdes loceklis, projektu vadītājs, kuru pašvaldībā pazīst kā ļoti pretimnākošu, sabiedriski aktīvu un dažādas vietējās aktivitātes atbalstošu cilvēku. Pirms pāris nedēļām viņš atgriezās no Ukrainas, kur nogādāja dāvinājumu – savam uzņēmumam piederošo mikroautobusu VW Transporter, piepildītu ar ukraiņiem nepieciešamām lietām, ko sarūpēt bija palīdzējuši draugi un paziņas.
“Bija vēlēšanās palīdzēt,” saka Gunārs, jautāts par to, kā nācis lēmums transportlīdzekli ziedot Ukrainai. “Zinot, kā viņiem iet, cik daudz tehnikas tiek zaudēts, sapratu, ka busiņš Ukrainā būs noderīgāks. Pie tam man pazīstams cilvēks, kas jau vairākas reizes tur bijis, visu redzējis un stāstījis, deva pēdējo pārliecību. Kad es kādam palīdzu, man ir svarīgi, lai mans devums bez starpniekiem nonāk īstā lietotāja rokās. Bija sakari ar ukraiņu brīvprātīgo bataljonu “Karpatska Sich”. Zināju, ka brauksim gandrīz līdz frontes līnijai Doņeckas apgabalā.”
Gunārs uzreiz bilst, ka viņš nebija vienīgais, kas rūpējās par kravas sagatavošanu. Galvenais organizators bijis Ainis Čamāns no Aknīstes puses. Mikroautobusa sakārtošanā un remontēšanā palīdzēja Intars Ivanāns, Igors Khaits no Rēzeknes ziedoja ģeneratoru un pārtikas preces, Juris Puduls no Dravniekiem un Aivars Želvis, kuri ziedoja ģeneratoru. Vēl vienu ģeneratoru ziedoja Andris Kiseļevskis no Rīgas, ar kuru Gunārs kopā strādā. Ceturto ģeneratoru ziedoja Edgars Volants. Silto apģērbu, konservu un citu ilgi uzglabājamu produktu ziedojumu sagādāja Viktors un Kaspars Krusti no Pieniņiem. Konservus atveda Jānis un Arnis Mičuļi no Stabulniekiem. Vēl kravā bija čuguna krāsniņas. Par to gādāja Guntars Pauniņš un Ainārs Streļčs. Mārtiņš Landsmanis palīdzēja ar ceļam nepieciešamo degvielu.
“Gatavojoties ceļam uz Ukrainu, es sazinājos ar cilvēkiem, par kuriem zināju, ka viņi var un ir gatavi palīdzēt. Nauris Porietis no Jēkabpils novada SIA “Indāres” noziedoja savu VW Amarok auto. Šādas automašīnas pašlaik Ukrainā ir ļoti pieprasītas. Mašīna bija pilna piekrauta, ancenieši ierakumu sveces bija tik daudz sagatavojuši, ka nevarējām visas paņemt.
Izbraucām no Latvijas ļoti agri, lai tajā pašā dienā līdz vakaram paspētu nokļūt Ļvivā. Pirmais iespaids – pilsētas un ciemi tumsā, jo elektrība tiek taupīta, to pieslēdz tikai uz dažām stundām. Dienā ir citādāk, piemēram, Ļvivā nemaz nevar pateikt, ka ir karš. Brauc mašīnas, iet cilvēki, viss notiek. Vienīgi krustojumos daži luksofori nedarbojas. Tālāk ir citādāk, jo tuvāk Kijivai, jo vairāk redzams kara tuvums. Parādās nocietinājumi uz ceļiem, savesti prettanku eži. Viss izvietots tā, lai vajadzības gadījumā var noslēgt ceļus. Pie Kijivas ik pēc posma blokposteņi, kur gan teritoriālo vienību, gan regulārās armijas pārstāvji pārbauda katru automašīnu.
Nākamo nakti pavadījām Kijivā. Mēs speciāli nemeklējām raķešu sabombardētos rajonus, tāpēc redzējām nedaudz piebremzētu, bet normālu dzīvi – darbojas veikali, vakaros atvērtas kafejnīcas, restorāni. Par karu atgādina ievērojams daudzums militārpersonu. Negribu teikt, ka cilvēki pie kara pieraduši, drīzāk pielāgojušies situācijai. Pierast nav iespējams, visi apzinās, ka jebkurā brīdī var atskanēt gaisa trauksme un kāda raķete atlidot. Vēlāk, kad sarunājāmies ar armijniekiem, viņi teica – jā, mēs cenšamies ikdienu uzturēt tā, lai karš būtu mazāk jūtams. Arī tad, kad kareivji rotācijas kārtībās aizbrauc mājās atpūsties, mierīga un pozitīva gaisotne nepieciešama, lai viņi atpūstos. Lai cik drūma arī būtu situācija, cilvēki atrod iespēju kādai jautrībai.
Mēs dzīvojam divdesmit pirmajā gadsimtā. Cilvēce tiktāl attīstījusies, ka ir tehnoloģijas, mākslīgais intelekts, zinātnes atklājumi, attīstās zaļā domāšana, jāpāriet uz saules enerģiju. Bet te, lūk, pēkšņi notiek kas tāds, ka varam atgriezties pagājušajā gadsimtā, ka notiek prātam neaptveramas lietas.
No Kijivas braucām tālāk uz Harkivas pusi. Tur redzētais atgādina, ka pāri gājis karš, daudz krāsmatu, gruvešu, izdegušu ēku. Domājams, lielākā daļa ēku ir atjaunojamas. To arī varēja redzēt, ka atvesti ceļamkrāni, ka izsistie logi aiztaisīti ar finieri, ka strādā remontētāji. Vienīgi vakarā, kad iestājas klusums, tālumā var dzirdēt it kā pērkona dārdus. Dzirdes attālumā fronte. Neviens nevar garantēt, bet sirdī viņi ir pārliecināti, ka iebrucēji neatgriezīsies. Tomēr Harkivas ziemeļaustrumu pusē izrakti prettanku grāvji, uzbūvēti dzoti – viss atstāts maksimālai aizsardzībai, jo attālums līdz Krievijas robežai tikai ap četrdesmit kilometri.
Vietējo cilvēku izturība ir apbrīnojama. Pat Izjumas rajonā, kur postījumi ir vienkārši briesmīgi, redzējām, ka sabombardētajās privātmājās logi aizsisti ar dēļiem vai aizdarīti ar plēvi, bet skurstenis kūp. Visi iesaistās atjaunošanas darbos, izmanto savus līdzekļus, gādā būvmateriālus, kādi vien pieejami. Kamēr notiek karš, valsts līdzekļi atjaunošanai netiek piešķirti. Labas, skaistas mājas bijušas, kurās dzīvojuši laimīgi cilvēki. Es nevērtēju cilvēkus pēc tautības, bet pēc viņu attieksmes, rīcības. Agrāk klausījos arī dažādus Krievijas kanālus, centos saprast kara iemeslus, taču tā arī neatradu. Joprojām nesaprotu, kāpēc tāda brutalitāte, tāda nežēlība pret kaimiņiem, kā Krievijā saka, pret “brāļiem”. Laikam jau viena cilvēka ambīcijas tiek īstenotas. Ilgstošā propaganda ir sasniegusi ne tikai daļu krieviski runājošo, bet arī dažus tautiešus. Es skaidri saskatu agresoru, kara izraisītāju, man nav pieņemama retorika, kas attaisno slepkavības un teroru pret ukraiņu tautu.
Ceļā līdz galamērķim pavadījām trīs dienas, braucām tikai gaišajā laikā, jo, iestājoties tumsai, noteikta komandantstunda, kad pārvietoties nedrīkst. Savu vedumu nodevām dažādiem cilvēkiem dažādās vietās. Apģērbu un pārtikas daļu atstājām pie ukraiņu brīvprātīgo bataljona “Karpatska Sich” vienīgās medmāsas. Viņa ir mūsējā, latviete Sarmīte Cīrule, kura pērnā gada nogalē guva ievainojumu, bet nu ir atgriezusies ierindā. Sarmīte teica, ka Limanā, kur viņa atrodas, esot palikuši ap astoņdesmit civiliedzīvotāji, kurus viņa arī aprūpē. Bataljonā dienē arī vairāki latvieši. Sagadījās tā, ka ar viena brīvprātīgā latvieša busiņu varējām doties atceļā.”
Saskarsme ar karu, šāvieniem, sprādzieniem un briesmām Gunāram Svilānam jau bijusi iepriekš. Taču tas bija cits laiks un cits karš. Gunārs kā padomju armijas kareivis dienestu aizvadīja Afganistānā. “Tagad man daudzi par to jautā,” atbild Gunārs arī uz manis izrādīto interesi. “Manas toreizējās atmiņas un tagad notiekošo nevar salīdzināt. Afganistānā frontes līnijas, kāda tagad ir Ukrainā, faktiski nebija. Karots tika pret atsevišķiem grupējumiem. Nebija nedz tehnikas, nedz munīcijas tādos apjomos, kā tas ir pašlaik Ukrainā, kur frontes līnija stiepjas pat tūkstoš kilometru garumā.
Redzot tagadējās krievu armijas darbības un zinot, ka tu pats kādreiz tajā esi dienējis, varu teikt vienu – Krievijas armija ir mainījusies, mainījusies uz slikto pusi. Tās izdarības un nežēlība, kāda valda tagad, toreiz ne tuvu nebija. Ļoti atšķiras kareivju morālais un arī militārās sagatavotības līmenis. Man personīgi ir neērti un nepatīkami apzināties, ka esmu bijis daļa no tās armijas. Tagad skaidri redzu, ka mūsos noteikti nebija tāda ļaunuma, kāds ir tagadējiem iebrucējiem. Mans saprāts nerod atbildi, kā tā var rīkoties, bet galvenais – kāpēc?
Esmu Latvijas Zemessardzē, pazīstu arī NATO ieročus, ko vērtēju augstu. Taču laikā, kad es dienēju padomju armijā, mūsu rīcībā esošie ieroči tiem apstākļiem nebija slikti. Ir pagājuši vairāk nekā trīsdesmit gadi, pasaule attīstījusies milzu soļiem, arī militārajā jomā, bet Krievijā viss process, izskatās, sabremzējies. Var jau uztaisīt vienu raķeti, palielīties ar “analogov net”, bet līdz sērijveida ražošanai tā arī netiek.
Mums, Latvijai un arī Baltijas valstīm kopumā, ir paveicies, ka esam Eiropas Savienībā, ka esam NATO dalībvalstis. Šīs izvēles mūs pasargāja un sargā arī tagad. Pretējā gadījumā mēs būtu pirmie, ko Krievija kā buferzonu izvēlētos pievienot savai impērijai.”
Gunārs atzīst, ka jūtas izpildījis savu pilsoņa un cilvēka pienākumu. Patīkami atcerēties, ar kādu pateicību ukraiņi sagaidījuši atvesto humāno kravu. Atmiņā sirsnība un smaidi, kad uzzina, ka atbraucēji ir no Latvijas. Jebkura mūsu sniegtā palīdzība tiek novērtēta.
“Miljoni Ukrainas iedzīvotāju kļuvuši par bēgļiem, izsijāti pa visu pasauli. Taču tie, kuri palikuši savā zemē un cīnās par to, ir naida pilni pret iebrucējiem. Tas pilnīgi jūtams gaisā un redzams ukraiņu acīs. Arī pēc kara beigām nekas nemainīsies, naids ukraiņos paliks vairākās paaudzēs.”
Lidijas Kirillovas teksts, Gunāra Svilāna foto