Arī ūdenssaimniecību uzņēmumi sajuta augusta vētras sekas. Daļai paveicās – pēc tam vajadzēja vien izdarīt secinājumus, domājot par priekšdienām. Citiem situācija bija nopietnāka un nācās novērst postījumu sekas.
“Mums iztrūka divas ļoti būtiskas lietas – elektrība un sakari,” secina Latvijas Ūdensapgādes un kanalizācijas uzņēmumu asociācijas izpilddirektors un RTU asociētais profesors Sandis DEJUS. “Lai gan iedzīvotājiem ūdenssaimniecības pakalpojumi šķiet pašsaprotami un nepārtraukti, tikai salīdzinoši nesen Latvijā tiek lietots jauns termins – “ūdenssaimniecības pakalpojumu noturība”. Pēdējos gados nacionālā mērogā tiek runāts par ūdenssaimniecības pakalpojumu kā ārkārtas situācijā kritisku, līdz šim tā noturība lielākoties bija atkarīga no ūdenssaimniecības uzņēmuma vadītāja pašaizliedzības un neatlaidības. Vēl aizvien nav skaidri definētas prasības ūdenssaimniecības noturībai – cik ilgi, kādā apjomā un kvalitātē uzņēmumiem jābūt gataviem pašu spēkiem nodrošināt nepārtrauktu ūdensapgādi un notekūdeņu novadīšanu un kad palīgos nāks citas institūcijas un iestādes”. Tieši šobrīd par to notiek diskusijas ministriju un atbildīgo institūciju līmenī un cerams, ka tuvākajā laikā būs skaidri “spēles noteikumi”.
Seku nopietnību palielināja iepriekš pieņemtie lēmumi
Vētras laikā situācija ūdenssaimniecības uzņēmumos bija ļoti atkarīga arī no tā, ko iepriekš darījuši to vadītāji, – piemēram, cik neatlaidīgi viņi pārliecinājuši pašvaldību un Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisiju par nepieciešamību iegādāties ģeneratorus un citu aprīkojumu pakalpojuma nepārtrauktības nodrošināšanai. Tā kā stingru obligāto prasību līdz šim nebija, nācās pārliecināt, ka vajadzīgs ieguldījums, kas nozīmē arī tarifa pieaugumu. “Ļoti skaidri varēja redzēt, kurās pašvaldībās šīs diskusijas bija vainagojušās ar panākumiem, bet kur virsroku ņēmuši politiskie mērķi,” norāda S. Dejus.
Bija teritorijas, kur iedzīvotāji elektrības atslēgumu ietekmi uz ūdenssaimniecību būtiski neizjuta, citās dzeramo ūdeni nācās piegādāt ar mucām vairāku dienu garumā. “Mums nozarē šobrīd pietrūkst apmēram 1300 ģeneratoru,” lēš asociācijas vadītājs. Pazūdot mobilajiem sakariem, nebija iespējams sazināties ar kolēģiem un vadīt dažādus tehnoloģiskos procesus. Tāpat trūka darbaroku – krīzes brīdī nepieciešams vairāk cilvēkresursu nekā ikdienā. “Ir desmitiem secinājumu, ar ko mēs turpinām strādāt,” saka S. Dejus.
Kurš maksās par gatavību ārkārtas situācijai?
“Ūdensapgādi mēs bieži uztveram kā pašsaprotamu lietu. Esam pieraduši, ka ūdens krānā ir kā dabas parādība, kas tur ir un būs mūžīgi. Neaizdomājamies, ka valstī to nodrošina ļoti smags vairāk nekā 3000 speciālistu darbs,” spriež speciālists. Viņaprāt, vēl mazāk domājam par to, ka krīzes situācijā jādomā arī par kanalizāciju. Tā var kļūt par vēl sarežģītāk risināmu problēmu. Ja apstājas notekūdeņu pārsūknēšanas staciju un attīrīšanas iekārtu darbība, rodas gan antisanitāri apstākļi, gan vides piesārņojuma risks. Notekūdeņu attīrīšanas procesā tiek izmantotas lieljaudas iekārtas. Lai nodrošinātu to darbību, kad elektroenerģijas padevē radies pārtraukums, nepieciešami lieli ģeneratori un pietiekamas degvielas rezerves to darbināšanai.
Lai mēs šajā jomā būtu gatavi ārkārtas situācijām, nepieciešama plānošana un nauda. “Vai finansējuma avots būs kāds Eiropas Savienības fonds, vai izmaksas būs jāiekļauj tarifā, pagaidām par to tikai runājam,” rezumē S. Dejus. Piedevām viņš atzīmē: “Allaž uzsveram, ka mūsu nozare ir svarīgākā pilsētvidē. Elektrība ir supersvarīga, sakari ir supersvarīgi, bet bez tiem cilvēks var izdzīvot diezgan ilgi. Bez ūdens – trīs dienas.”
