Klimatneitralitāte ir aktuāla arī lauksaimniecībā, tāpēc zemnieki arvien biežāk dzird par šo tēmu. Tā iet roku rokā ar frāzi, kā kļūt efektīvākiem, lai savā saimniecībā samazinātu siltumnīcefekta gāzu (SEG) emisiju, un, saimniekojot klimatam un videi draudzīgi, arī spētu konkurēt. Par to sarunājāmies ar Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra Preiļu biroja augkopības konsultantu Arvi Spuriņu un lopkopības konsultantu Mairi Ormani, kuri ikdienā konsultē lauksaimniekus par “zaļo” domāšanu un dzīvesveidu laukos.
Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra Preiļu biroja augkopības konsultants Arvis Spuriņš (no labās) un lopkopības konsultants Mairis Ormanis ikdienā konsultē lauksaimniekus par zaļo domāšanu un dzīvesveidu laukos. Egitas Terēzes Jonānes foto
Kāpēc Latvijā tiek īstenots demonstrācijas projekts?
M. Ormanis un A. Spuriņš ir iesaistīti projektā “Climate Farm Demo”. Tas ir unikāls Eiropas mēroga izmēģinājumu demonstrācijas tīkls, kas aptver 28 valstis, un Latvija ir daļa no tā. Viņi uzsvēra, ka šis projekts, kur pieaicināti arī lauksaimnieki, palīdz apzināt klimata pārmaiņas mazinošas prakses lauksaimniecībā. Tie ir gan pētījumi, gan praktiskie demonstrējumi saimniecībās. Projektā piedalās 18 lopkopības un septiņas augkopības saimniecības, kurās tiek meklēti risinājumi, kā var ekonomiski pamatoti mazināt CO2 un citas siltumnīcefekta gāzu emisijas (SEG) lauksaimniecībā. Apzināties saimniecības stiprās puses un riskus ir būtiski ikvienam lauksaimniekam. Jaunākajā Klimata pārmaiņu starpvaldību padomes (IPCC) ziņojumā uzsvērts, ka lauksaimniecība ir būtisks siltumnīcefekta gāzu avots, kas rada apmēram 12% no kopējām cilvēces radītajām tiešajām emisijām.
Kāda ir gudra saimniekošana augkopībā?
A. Spuriņš skaidroja, ka augkopībā nepieciešams izvērtēt resursu patēriņu, lai saimniecības spētu palikt ekonomiski konkurētspējīgas. Līdz ar to katram saimniekam, izvērtējot savas iespējas, ir jāspēj no hektāra saražot optimālo ražu, kas būs atšķirīga, un tas ies roku rokā ar emisiju samazinājumu, jo, efektīvāk izmantojot resursus, arī samazināsies emisijas.
“Lai saimniekotu, samazinot CO2, lauksaimnieks var censties samazināt slāpekļa mēslojuma devas, veicot augsnes agroķīmiskās analīzes un audzējot savos tīrumos piemērotākos kultūraugus, tajā pašā laikā cenšoties koriģēt slāpekļa mēslojuma devas audzējamajiem kultūraugiem pēc potenciāli iegūstamās ražas. Emisiju kontekstā arī degvielas patēriņam uz hektāru ir liela nozīme, tāpēc, īstenojot minimālo augsnes apstrādi vai tiešo sēju, ir iespējams samazināt degvielas patēriņu. Bet tas, kā apstrādāt un apsēt savus tīrumus, joprojām paliek katra lauksaimnieka ziņā. Patlaban obligāti tiek ievēroti labas lauksaimniecības un vides stāvokļa standarti. No politiskā viedokļa tās ir desmit prasības, un daļa no tām savā mērā samazina emisijas. Tās ir prasības, lai saimniekotu apzinīgāk, bet tās neparedz ļoti krasas saimniekošanas izmaiņas,” skaidroja A. Spuriņš.
Augsne un sabalansēta kultūraugu mēslošana ir pamatu pamats, viņš turpināja, atgādinot, ka zemnieki, izmantojot augsnes analīzes, precīzās tehnoloģijas un arī savu pieredzi, iemācījušies izmantot slāpekli uz lauka – tur, kur ir augstāks potenciāls ražai, vairāk, bet, kur zemāks, – ne tik daudz. Emisiju kontekstā stāsts ir arī par kultūraugiem. Ja kultūraugs ir intensīvāks, piemēram, ziemas rapsis vai ziemas kvieši, tur tiek lietots vairāk slāpekļa nekā pākšaugiem (zirņi, lauku pupas u.c.), kas nav tik resursus ietilpīgi kultūraugi, un tur arī emisija būs zemāka. Tāpēc, ieviešot korekcijas sējumu struktūrā, iespējams saimniecībai kopumā samazināt savu “ekoloģisko pēdu”. “Vienā saimniecībā, kas iesaistījās projektā “Climate Farm Demo” no kopējās 300 ha platības 100 ha aizņēma lauka pupas, tāpēc tur, salīdzinot ar citām saimniecībām, emisiju fons bija krietni mazāks. Mūsdienās emisiju kontekstā stāsts nav tikai par saimniecības lielumu, bet par to, kā saimniecībā tiek patērēti resursi un kas tajā tiek audzēts,” teica A. Spuriņš.
Lauksaimnieki arvien biežāk iegādājas modernāku tehniku, kas ļauj saimniekot gudrāk un efektīvāk, piemēram, precīzākas sējmašīnas, minerālmēslu izkliedētājus un traktorus ar automātisko stūrēšanu. Precīzāka sēklu izsēja labvēlīgos apstākļos ļauj nodrošināt optimālu augu biezību, savukārt precīza minerālmēslu izkliede palīdz kultūraugus apgādāt ar nepieciešamajām barības vielām atbilstoši to vajadzībām. Automātiskā stūrēšana ne tikai nodrošina precīzāku darbu un samazina pārklāšanos vai neapstrādātas platības, bet arī būtiski atvieglo traktorista darbu.
Ko jāmaina lopkopībā?
Lopkopībā emisiju samazināšanu vispirms veicina pašu saražota kvalitatīva lopbarība – skābbarība, siens, graudi un proteīna avoti (piemēram, tauriņzieži). Tas nozīmē mazāku papildbarību iegādi, līdz ar to samazinot arī emisijas. Degvielas patēriņa un loģistikas ziņā vietējā barība no saimniecības lauka viennozīmīgi ir izdevīgāka un emisijām draudzīgāka, nekā ievestās izejvielas no citām valstīm un pat kontinentiem, skaidro M. Ormanis.
Lopkopībā mēs galvenokārt runājam par metāna emisijām (CH4), visu saimniecībā saražoto emisiju apjomu raksturo CO2 ekvivalents (CO2e) uz vienu saražotā produkta kilogramu. Viņš uzsver: “Viens ir saražot kvalitatīvu lopbarību pašam, bet otrs – to pareizi izmantot. Tas ir stāsts par precīzi aprēķinātām barības devām un to izmantošanu. Daļa saimniecību šo praksi gan vēl nepiemēro – neatbilst infrastruktūra, trūkst darbinieku vai nav iegādāta atbilstoša tehnika, piemēram, lopbarības mikseris, tomēr pareiza barības izmantošana tiešā mērā ietekmē izslaukumu piena lopkopībā un dzīvmasas pieaugumu gaļas liellopu ganāmpulkos. Tādējādi saimniecībai ir virziens strādāt efektīvi un ar mazāku emisiju apjomu uz produkta vienību. Tāpat ietekmi uz vidi nosaka audzēto lopu suga un izvēlētais turēšanas modelis. Latvijā ir arī mazāk prasīgu mājlopu, piemēram, aitu un kazu audzētāji. Galvenais iemesls tam ir ganības. Aprēķini rāda, ka saimniecībās, kurās ir garāks ganību periods, emisiju apjoms ir mazāks, tikmēr saimniecībās, kurās ganību periods netiek piekopts vai tas ir salīdzinoši īss, saražotās SEG emisijas tiek kompensētas ar precīzu barības devu, kvalitatīvu pašražoto lopbarību un augstu ganāmpulka produktivitāti.
Daudzi varētu uzskatīt, ka kardinālākais paņēmiens emisiju samazināšanai lopkopībā varētu būt ganāmpulku samazināšana. Tomēr, kā novērojis M. Ormanis, Latgalē, sevišķi mazo piena saimniecību sektorā, govju skaitu samazina pavisam citu iemeslu dēļ – nav saimniecības pārmantotāju, piena iepirkuma cenas nenosedz kārtējās izmaksas, saimniecības zemā konkurētspēja u.c.
Saimniekošana kļūst dārgāka
M. Ormanis un A. Spuriņš bieži atkārtoja frāzes “efektivizēt savu ražošanu”, “ar efektivitāti cīnīties pret SEG emisijām”, jo starp emisiju samazināšanu un efektīvu saimniekošanu ir liekama vienādības zīme – tās abas ir svarīgas, lai zemnieks saimniekotu ilgtspējīgi un spētu konkurēt ar pārējiem gan Latvijas, gan Eiropas tirgū.
Turklāt runa nav par saimniecības lielumu, piemēram, maza saimniecība ne vienmēr būs mazāku SEG emisiju ražotāja, un tas ir viens no projekta “Climate Farm Demo”: Klimata atbildīga lauksaimniecība Latvijā” dalībnieku novērojumiem, iestarpināja M. Ormanis.
Vaicāti, vai tas nesadārdzina saimniekošanu laukos, lauku konsultanti atzina, ka te ir stāsts par lauksaimnieka saimniekošanas filozofiju – palikt modelī, kas iesākts pirms daudziem gadiem, vai tomēr iet kopsolī ar laiku. Tas ir stāsts par lauksaimniecību kā biznesu, proti, vai lauksaimnieks ražo to, ko pieprasa tirgus, vai ražo tikai pašpatēriņam. Zemnieks noteikti visus laukus neapsēs ar jau pieminētajiem zirņiem vai lauku pupām, jo tirgus nosaka pieprasījumu, un tas patlaban ir vairāk tendēts uz graudaugu un eļļas augu kā rapša audzēšanu, iestarpināja A. Spuriņš. Savukārt M. Ormanis piemetināja, ka lauksaimniecībā izaicinājumi ir un būs, tostarp vēja un saules enerģija (minētajā projektā novērots, ka tie samazina saimniecību SEG emisijas kā atjaunojamās enerģijas avots), tāpat varbūt būs jāatgriežas pie linu audzēšanas. Linsēklu, it īpaši linsēklu eļļas, pievienošana barības devā samazina metāna emisijas ganāmpulkā.
Saimniekošana un investīcijas kļūst dārgākas, taču pārdomāti ieguldījumi ilgtermiņā nesīs augļus. Tādējādi ne tikai samazināsies SEG emisijas, bet arī kāpināsies piena izslaukumi, gaļas liellopu dzīvmasas pieaugums un lauku ražība, uzsver eksperti.
Viņi aicina lauksaimniekus doties uz saimniecībām demonstrējumu dienās, jo tad lauksaimnieks sarunājas ar lauksaimnieku, un šī pieredze ir ļoti vērtīga.
***
UZZIŅAI
*Klimatneitralitāte ir stāvoklis, kurā cilvēka darbības rezultātā radītās siltumnīcefekta gāzu emisijas ir vienādas ar tām gāzēm, kuras tiek absorbētas vai noņemtas no atmosfēras, radot nulles neto ietekmi uz klimatu jeb, vienkāršāk sakot, cilvēki (ar rūpnīcām, transportlīdzekļiem apkuri utt.) nerada vairāk piesārņojuma kā daba (koki, augi, augsne utt.) spēj attīrīt. Tā kā klimata krīze pasliktinās un aizvien biežāk saskaramies ar ekstrēmiem laikapstākļiem, Eiropas Savienības (ES) valstis izvirza arvien vērienīgākus mērķus cīņai pret klimata pārmaiņām.
*2008. gadā tika panākta vienošanās par pirmo ES mēroga mērķi klimata jomā, kurā bija noteikts, ka līdz 2020. gadam jāsamazina emisijas par 20%, salīdzinot ar 1990. gadu. Šis mērķis tika pārsniegts, 2020. gadā panākot samazinājumu par 32%. Lai arī lielā mērā šāds rezultāts saistāms arī ar Covid-19 pandēmiju, tomēr jau 2019. gadā samazinājums bija par 25%.
*2014. gadā ES vienojās par mērķi līdz 2030. gadam samazināt emisijas par 40%, bet 2023. gadā šis mērķrādītājs tika paaugstināts – šobrīd ES valstīm ir juridisks pienākums līdz 2030. gadam emisijas samazināt vismaz par 55%.
*Klimata tiesību aktu apkopojums atrodams paketē “Gatavi mērķrādītājam 55%”, kas ietver vairākus tiesību aktus un paredz noteikumus un pasākumus šī mērķa sasniegšanai.
PIEREDZE
8 veidi, kā dzīve Eiropas Savienībā kļūst zaļāka
1. Mājokļu “darbināšana” ar tīrāku enerģiju.
Pāreja uz atjaunojamiem energoresursiem mājokļu nodrošināšanā ar enerģiju – saules, vēja, ģeotermālo un hidroenerģiju – uzlabo arī gaisa kvalitāti un līdz ar to cilvēku veselību.
2. Automašīnas, kas rada mazāku piesārņojumu.
Lai arī ar fosilo kurināmo (benzīnu, dīzeļdegvielu un gāzi) darbināmi transportlīdzekļi vēl ilgi pārvietosies pa mūsu ielām, jaunie ES noteikumi veicina videi draudzīgāku transportlīdzekļu – darbināmu ar elektrību vai alternatīvajām degvielām – ieviešanu. Tiem līdz 2030. gadam plānots izveidot daudz vairāk uzlādes un uzpildes vietu, kā arī pilnveidot nepieciešamo infrastruktūru.
3. Ēkas bez CO2 emisijām.
Mūsdienās vairāk nekā trešdaļa radušos siltumnīcefekta gāzes emisiju ES saistāma tieši ar ēkām. To samazināt iespējams, vai nu samazinot enerģijas patēriņu, vai palielinot atjaunojamās enerģijas izmantošanu. Saskaņā ar noteikumiem, visām jaunajām ēkām līdz 2030. gadam būtu jābūt ar nulles emisiju līmeni un tām būs obligāti nepieciešami energosertifikāti. Tāpat plānots mudināt īpašniekus renovēt savas ēkas.
4. Zaļāku būvmateriālu izvēle.
Cementa, tērauda un stikla ražošanai nepieciešams daudz enerģijas, kas rada ievērojamu ietekmi uz vidi. Mūsdienās tos iespējams efektīvi aizstāt, piemēram, ar līmētajiem koksnes paneļiem, kaņepju betonu, dabīgiem izolācijas materiāliem (celulozes šķiedra, aitas vilna, salmi, korķis utt.), stikla šķiedras GFPR kompozītmateriāliem u.c. videi draudzīgākām alternatīvām.
5. Energoefektīvākas mājsaimniecības ierīces.
Videi draudzīga enerģijas ražošana ir tikai puse no uzdevuma – tikpat svarīgi ir to nelietderīgi netērēt. Izvēloties ierīces, svarīgi pievērst uzmanību energomarķējumam (labākās būs A, B vai C klases), to ietilpībai – attiecīgi izvēloties mājsaimniecībai atbilstoša tilpuma ierīces, lai netērētu enerģiju tukšgaitā, kā arī tam, vai ierīcei ir ekorežīms – īpaša programma resursu taupīšanai.
6. Lidošanas radītās oglekļa pēdas mazināšana.
Pašlaik aviācijas nozare ir gandrīz pilnībā atkarīga no fosilā kurināmā, līdz ar to gaisa satiksme lielā mērā ietekmē ES kopējo emisiju apjomu. Saskaņā ar jaunajiem noteikumiem tiks veicināta ilgtspējīgas degvielas (piemēram, sintētiskās degvielas vai progresīvo biodegvielu) izmantošana aviācijas nozarē.
7. Videi draudzīgāks jūras transports.
Tāpat kā aviācijas nozarē, arī jūras transporta nozarē galvenokārt tiek izmantots fosilais kurināmais. Jaunie tiesību akti veicinās ilgtspējīgākas degvielas izmantošanu, īpaši lielākajos kuģos, kas rada 90% no visām jūras transporta nozares emisijām.
8. Daba ir sabiedrotā cīņā pret klimata pārmaiņām.
Lai gan galvenā prioritāte ir strauja emisiju samazināšana, tomēr arī CO2 izvadīšana no atmosfēras palīdz mazināt mūsu radīto oglekļa pēdu un sekmē ES mērķa sasniegšanu – kļūt klimatneitrālai. CO2 piesaisti iespējams palielināt ar dabisko oglekļa piesaistītāju – koku un citu augu, kas absorbē CO2 no atmosfēras un piesaista to dabiskā fotosintēzes procesā, – palīdzību.
AVOTS: https://www.consilium.europa.eu/lv