Viduslatgales pārnovadu fonda vadītājas Evijas Gurgānes (attēlā) un viņas komandas darbs ir rakstīt un īstenot ilgtspējīgas attīstības, zaļās domāšanas, zaļās saimniekošanas un zaļā dzīvesveida projektus. Tāpēc tieši viņas pieredzi par to, kā domāt un dzīvot videi un cilvēkam draudzīgi, vēlējāmies izzināt sīkāk.
Evija Gurgāne rīko ar uzņēmējiem sarunas par ilgtspējīgu attīstību, mudinot padomāt, kā saimniekot ar domu par nākotni. Egitas Terēzes Jonānes foto
“Mums ir bijuši vairāki projekti un aktivitātes, lai mudinātu iedzīvotājus domāt, kādu nospiedumu viņu rīcība, viņu paradumi atstāj uz zemeslodes. Un tad, kad tu par to aizdomājies, tu kļūsti motivētāks kaut ko mainīt savā ikdienā. Viena lieta ir, ka mēs patērējam dabas un cilvēka radītos materiālos resursus, un mēs to darām diezgan negausīgi, jo skaidrs, ka mēs esam patērētājsabiedrība. Mums šķiet, ka, lai dzīvotu vēl labāk, mums jāpērk arvien vairāk. Patērētāja domāšana un paradumi, kas veidojušies laika gaitā, izmantojot dažādus pakalpojumus un pērkot preces, noved pie aizvien lielāka atkritumu daudzuma. Jo vairāk preču ražojam, jo vairāk radām siltumnīcefekta gāzu (SEG) emisijas. Tās sasilda mūsu planētu, atmosfēru, tas savukārt rada klimata pārmaiņas. Mēs, Viduslatgales pārnovadu fonda komanda, nevaram ļoti ietekmēt globālus procesus, bet mēs varam ietekmēt to, kā es un tu dzīvojam, ko mēs pērkam, kādas mantas lietojam, ko mēs darām ar mantām, kas ir nolietojušās utt.,” pastāstīja E. Gurgāne.
Rīko zaļos seminārus un sarunas
Lai popularizētu zaļo domāšanu un zaļo dzīvesveidu, E. Gurgāne ar fonda komandu rīko seminārus un meistarklases, un tos galvenokārt caurauž citu cilvēku pieredze. Piemēram, meistarklasē Preiļu novada “Dzeņu mājās”, ko vadīja organizācijas “Zero Waste Latvija” pārstāve Zane Kopštāle, varēja iemācīties gatavot mājas komposta “kūku”, kas iederas kā eko mēslojums gan mazdārziņā, gan puķu podos. Savukārt nodarbībā, kā atslogot māju no agresīvas ķīmijas, tika mācīts izmantot tos produktus, kurus lietojam pārtikā un ikdienā (piemēram, ar sodu traukus var nomazgāt tikpat labi kā ar veikalā pirktu līdzekli). Visas šīs aktivitātes ir arī stāsts par izmantoto produktu vai lietu apriti un par atbildību pret mūsu kopīgajām mājām – Zemi, skaidroja Evija.
Tāpat fonda saime organizē tikšanās un sarunas ar cilvēkiem, kuri jau domā un dzīvo zaļi. Piemēram, Preiļos notika dāmu un zaļi domājošu uzņēmēju sarunas par ilgtspējīgām izvēlēm zaļākai dzīvei. Ar savu pieredzi par to, kā ražot un dzīvot draudzīgi cilvēkam un videi, dalījās dabīgās kosmētikas zīmola “Vegan Fox Cosmetics” radītāja Maija Rieksta-Riekstiņa, ģimenes uzņēmuma “Skrīveru mājas saldējums” vadītāja Lelde Sotniece, apģērba dizainere Egija Žihare, kura vīriešu žaketes pārvērš sievišķīgos mākslas darbos, un veselīgo našķu zīmola “SainVie” radītāja Lienīte Litavniece. Savukārt domnīcā Roberta Mūka muzejā Preiļu novada Galēnos satikās garīdzniecības, NVO, izglītības, kultūras un citu jomu pārstāvji, lai ētiskās kategorijās runātu par pārmantoto nākotni, kādu zemeslodi mēs nododam mantojumā jaunajām paaudzēm.
E. Gurgāne teica: “Kāpēc šādas sarunas ir vērtīgas? Klausītājs var identificēties ar diskusiju dalībnieku – uzņēmēju, vietējo cilvēku utt., kurš praktizē to, ar ko dalās, kurš var pateikt, kā to var izdarīt, tikai mazliet citādāk jāpaskatās uz savu virtuvi, savu māju, savu sadzīvi. Tad jau tālāk uz vietējo loku, kas tev ir apkārt – kas ko ražo vai audzē. Tā pamazām mēs tās pārmaiņas cenšamies panākt.”
Svarīgi pašam mainīt domāšanu
E. Gurgāne arī pati seko zaļajam dzīvesveidam. Viņa mājās šķiro atkritumus un cenšas lietot maz lietu ikdienā. “Ja tas ir šampūns, tad tā ir viena šampūna pudele, kuru es izlietoju līdz pašām beigām, ja sejas krēms – tad tas ir viens vai divi, un es nepērku jaunu sejas krēmu, kamēr neesmu to izlietojusi. Līdz ar to manā vannas istabā ir diezgan maz mantu. Tāpat sadzīvē izmantoju melamīna supersūkli, kas ir liels palīgs dažādu virsmu kopšanā, tāpēc man nav vajadzīga ķīmija, lai tīrītu izlietnes vai duškabīni. Traukus es biežāk mazgāju ar sodu, nevis ar “Fairy”, jo soda ir daudz draudzīgāka cilvēkam un videi. Ja man jābrauc uz Rīgu, es izmantoju sabiedrisko transportu, nevis personīgo mašīnu, tāpat, cik vien iespējams, cenšos iet kājām. Man patīk pirkt vietējo pārtiku. Protams, poļu zemnieka ražotā zemene varbūt ir tikpat laba kā vietējā zemnieka ražotā, bet tepat izaudzētajai zemenei ir īsāka piegādes ķēde. Lai tādu pašu zemeni atvestu no ārvalstīm, vajag organizēt piegādes loģistiku, nogādāt to līdz ostai vai mērot vēl tālāku ceļu. Tas ir daudzu cilvēku darbs un liels energoresursu patēriņš, tāpat tie ir daudzie izmeši, daudzās siltumnīcefekta gāzu emisijas. Tu it kā esi par to produktu samaksājis lētāk, bet planēta par to ir samaksājusi dārgāk,” pastāstīja Evija.
Viss notiek, bet lēnām
E. Gurgāne novērojusi, ka cilvēku domāšana kļūst zaļāka. Šīs pārmaiņas straujāk notiek jauniešu kopienās un jaunajās ģimenēs, kuras dzīvo pilsētās. Jaunieši ir vairāk izglītoti ekoloģijas un vides jautājumos, turklāt viņiem ir vieglāk menedžēt budžetu, lai uzturētu šo zaļo dzīvesveidu. Kad piedzimst bērni, tas prasa vairāk laika un enerģijas un lielākus naudas resursus, piemēram, vecāki izvēlas sašūtas ekoloģiskās autiņbiksītes (lai tās var mazgāt, nevis izmest, jo autiņbiksītes ir viens no lielākajiem atkritumu vairotājiem).
Laukos zaļo domāšanu ietekmē daudzi objektīvi iemesli, piemēram, sabiedriskais transports, kura biežāk nav nekā ir, tāpēc nepieciešama privātā automašīna, un cilvēks gribot negribot ir dažādu emisiju ražotājs. Daudz atkritumu rodas arī laukos. Protams, viena daļa joprojām tiek sadedzināta (papīrs, kartons), tāpat daudz ir lietota šīfera, bet, lai šīferi nodotu, tas ir jāved pašam, un tās atkal ir papildu izmaksas.
E. Gurgāne pauda prieku, ka cilvēki izvēlas zaļo dzīvesveidu, un aicināja – ja kādam šķiet, ka krietni vienkāršāk ir paņemt, izmantot un izmest (piemēram, ēdienu kārbiņās vai tos pašus pamperus), tomēr der aizdomāties par iepriekš minēto pārmantoto nākotni, kādu zemeslodi mēs atstāsim nākamajām paaudzēm.
Biedrības un nodibinājumi darbojas vietējās kopienās un ir palīgs valdībai, sevišķi sabiedrības informēšanā un izglītošanā, tāpēc valdībai būtu jāuzticas nevalstiskajam sektoram. E. Gurgāne atzina: “Nevalstiskajā sektorā darbojas tie paši iedzīvotāji un nodokļu maksātāji, kas izdara ļoti daudz no tā darba, ko pašvaldības un valsts nevar izdarīt, tāpēc ka valstij un pašvaldībai ir ļoti daudz primāru pienākumu, bet citus jautājumus deleģē šādām pilsoniskajām iniciatīvām, un tās iesaista pārējo sabiedrību. Tas būtu tikai apsveicami, ka kāds nāk palīgā.”