Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra projektu vadītājs Jānis Šīre:
– Klimata pārmaiņu dēļ spēcīgas lietavas piedzīvojam un, visticamāk, arī turpmāk piedzīvosim arvien biežāk, un arvien biežāk vienā dienā vai pat dažās stundās nolīst mēneša norma. Un, runājot par to, vai hidrotehniskās būves ir tam gatavas un vai tām izvirzītajās drošības prasībās tik intensīvs lietus tiek paredzēts, jāteic, ka klimata pārmaiņas ir viens no parametriem, kas īsti netiek ņemts vērā, īpaši jau, vērtējot agrāko laiku būves. Piemēram, kad VAS "Latvijas Valsts ceļi" pārbūvē caurtekas, būvē tiltus vai citus objektus, viņi ņem vērā būvnormatīvus, kuros ir noteikti hidroloģiskie standarti – upes maksimālais caurplūdums un citi parametri. Modernajās būvēs tas ir ņemts vērā – HES tiek veikti hidroloģisko slodžu pārrēķini, un speciālisti dod savu atzinumu. Viņiem ir jābūt spējīgiem piedāvāt risinājumus, lai novērstu būves avāriju. Tāpat viņiem ir jāparedz, ko darīt, ja tāda avārija ir notikusi.
Taču nesenajā Dursupes gadījumā acīmredzot nekāda izvērtējuma nav bijis… Un tam ir objektīvs skaidrojums. Ja dambis ir būvēts senāk un slūžas ir izbūvētas noteiktam caurplūdumam pirms gadiem 100 vai pat 150, ja tās visbiežāk bez projekta atjaunotas pagājušā gadsimta 50. vai 60. gados, tad tur šie klimata pārmaiņu parametri nav ņemti vērā. Ja arī vēsturiskajām būvēm projekti ir, tad tie ir tik seni, ka visdrīzāk nav saglabājušies. Turklāt arī hidroloģiskie parametri laikā, kad tās būvēja, bija pilnīgi citi, un tolaik par klimata pārmaiņām nerunāja. Šobrīd jebkurā valsts vietā var izveidoties pietiekami spēcīgs negaiss un dažu stundu laikā nolīt pusmēneša vai mēneša norma. Un, ja ūdenstilpe, kas šo lietus daudzumu uzņem, ir maza, tā pārplūdīs, līdz ar to nonākam pie tā, ka plūdi veidosies un tie būs aizvien biežāk.
Daudzas no šādām būvēm atrodas sava veida pelēkajā zonā un ir pakļautas visai patvaļīgai cilvēku darbībai. Mūsu pieredze ir tāda, ka, apsekojot upes, konstatējam dažādus akmeņu krāvumus, lielas hidrotehniskas būves, kas veido uzpludinājumus un zivju dīķus; dažādus dambjus, kas veidoti no būvgružiem, un ne vienmēr tajos ir slūžas. Turklāt šīm būvēm vajadzētu būt reģistrētām zemesgrāmatā, taču mēs secinām, ka tā tas nav. Un līdz ar to – ja būve neeksistē uz papīra, tai nav arī nekādu prasību, piemēram, ekspluatācijas noteikumu, drošuma programmas utt. Kāds risinājums? Piemērs jāņem no HES – elektrostacijām ir ekspluatācijas noteikumi, ūdens resursu lietošanas atļaujas utt., un tad īpašniekiem cikliskā kārtā ir pienākums tās pārbaudīt. Ja būvēm nav saimnieka vai arī ir saimnieks, bet nav izstrādāta drošuma programma, šis drošības aspekts vispār netiek vērtēts. Un tā nu mēs nonākam pie situācijas, kāda, manuprāt, iezīmējās arī Dursupes gadījumā, kur vienā no sižetiem, kas nonāca publiskajā telpā, varēja redzēt, kā vietējie cilvēki pašorganizējas un ņem ārā aizvaru dēļus. Bet tad viņi saņēma signālu, ka citā vietā arī notikusi kāda problēma, un aizskrēja uz turieni, bet atgriežoties secināja, ka dēļus vairs nevar izņemt, jo ūdens līmenis ir pārāk augsts...
Ja būtu atbildīgais, ja būtu drošuma programma, tad tajā būtu noteikts, kas un kā jādara, turklāt, saņemot šo oranžo brīdinājumu, arī būtu zināms, kā rīkoties, piemēram, atbildīgais jau laikus pazemina ūdens līmeni. Bet, tā kā šādu dokumentu nav, nav arī noteikts, cik lielam jābūt uzpludinājuma līmenim – tas tiek turēts… iedomātā, pašu pieņemtā līmenī.
Ko darīt, ja hidroloģiskās būves īpašnieka nav vai arī ja īpašniekam ir vienalga? Aizsprosta drošuma prasības nedrīkst būt atkarīgas tikai no tā, vai aizsprostam ir saimniecisks lietojums: "Ja būve aiztur ūdeni un tās avārija var apdraudēt cilvēkus, ceļus, īpašumus vai vidi, valstij ir jāzina, kas par šo būvi atbild, kāds ir tās tehniskais stāvoklis un kā jārīkojas ekstremālos apstākļos!
Te vien jāpiebilst, ka liela daļa būvju, ieskaitot šo ezeru, šobrīd nekādas lielas un nozīmīgas funkcijas neveic. Tad, kad tur bija dzirnavas, tam bija kaut kāds lietojums, bet tās jau sen vairs nedarbojas. Līdzīgi kā citur, šī vieta nodrošina iespēju makšķerēt, peldēties un tamlīdzīgi. Kad aicinām upi no šādām būvēm atbrīvot, vietējie iedzīvotāji parasti ir pret, jo tas ir viņu vietējais atpūtas objekts. Bet neviens nekad mūžā nav rēķinājis, cik reāli izmaksā ūdenstilpes uzturēšana un kādas sekas var radīt avārija. Piemēram, konkrētās avārijas seku novēršana izmaksās miljoniem eiro – gan ceļu remontam, gan upju un grāvju tīrīšanai...
Un vēl… Jāņem vērā, ka nekontrolēta ūdenskrātuves līmeņa nolaišana vai aizsprosta pārrāvums var strauji aizskalot lejup pa upi ūdenskrātuvē gadu desmitiem uzkrātās smiltis, dūņas un organiskās vielas, un kaut kur jau tie tūkstoši tonnu materiāla paliks – tie pārklās upes gultni un degradēs zivju nārsta vietas un citas dzīvotnes. Tas nozīmē, ka būs jātīra meliorācijas sistēmas utt. Turklāt upē apslēpti var būt arī nesprāguši lādiņi, kas aizsprosta pārraušanas gadījumā rada īpašu apdraudējumu. Tikai tagad sanāk, ka tā vairs nav īpašnieka atbildība, jo neviens neko šim īpašniekam neprasa – kāds ar cementu caurumus slūžās aiztaisa, un tas arī viss. Un kā gan citādi, ja šis objekts atrodas, kā jau minēju, pelēkajā zonā – tas dabā ir, bet dokumentos tā nav.