Iespēja iepazīt bioloģiski vērtīgo pļavu augus, meža pārsteigumus un citus Čužu purva brīnumus, ieklausoties LatViaNature dabas ekspertes Lindas Uzules aizraujošajā stāstījumā, mums bija īpašā pastaigā pa dabas taku.
Purva purene
Čužu purvs ir viena no retajām teritorijām Latvijā, kur sastopas sērūdeņradis, un 20. gadsimta sākumā blakus Abavai te izveidota sanatorija, kur sērūdeņradis izmantots ārstēšanā. Pirms Otrā pasaules kara tika uzcelta pat grandioza sanatorijas ēka, kas tā arī darbu neuzsāka, un šobrīd no tās palikušas vairs tikai pamatu drupas. Bet, pirms skatīt čužas, ejam pāri avotstrautiņam, kura krastos zied purva purenes un ziedēšanai gatavojas purva skalbes. Un tad klāt arī čužas un agrāko laiku saldūdens kaļķieža ieguves vietas, kas tagad pārvērtušās par maziem dīķīšiem. Ja neskaita tos, Abavas upi un strautu, pārējā purva daļa palikusi sausa. Tāpēc pirmajā mirklī pārņēma pārsteigums – no purva ne vēsts. Teritorija vairāk līdzinās zālainam tuksnesim un liek vaicāt – kādēļ laipas?! Pat jābrīnās, kā dažās vietās izdzīvojušas bezgala skaistās neaizmirstulītes, kas izaug cauri sausās zāles ciņiem un redzamas pat izsusējušā strauta gultnē. "Pēc masveida meliorācijas tās no daudzām vietām pazuda, bet šajā vietā tām patīk, turklāt tās spēj ļoti ilgi izdzīvot, gaidot, kad augšanai pienāks īstais brīdis. Blakus Pallasa sausserdim, kas ir īpaši aizsargājams." Tā vien šķiet, ka sausumā par izdzīvošanu cīnās arī krūmu čuža, taču, rūpīgāk ieskatoties, starp sausajiem zariem redzami arī jaunie dzinumi. Taku iziet vēlreiz L. Uzule aicina jūlijā un augustā, kad čužas būs pilnos ziedos.
Bet šoreiz vēl aicinājums apskatīt zilgano seslēriju, graudzāļu dzimtas augu, kas arī ir viens no vērtīgo pļavu indikatorsugām. Linda iesaka pļavā pievērst uzmanību zilganas nokrāsas augiem – tāda ir gan zilganā seslērija, kuru dēvē arī par pļavu karalieni, gan ziepenīte. Latvijā sastopamas trīs sugu ziepenītes: rūgtā, kam lapas kārtotas rozetē, parastā ar ziliem ziediņiem un cekulainā – ar rozīgiem ziediņiem. Ziepenītes satur saponīnu, kas puto un kādreiz, iespējams, šo augu izmantoja ziepju ieguvei, bet skaidru ziņu gan par to nav. Lai arī visu ceļu lielākoties runāts vai nu par aizsargājamiem, vai saudzējamiem augiem, bet šoreiz pagadījās invazīvais augs – vārpainā korinte, kuru grūti apkarot, jo tā notrimmerēta ātri ataug.
Pastaiga sākās pļavā, kas vairs netiek intensīvi apsaimniekota, un līdz ar to tajā varējām ieraudzīt augus, kas citur nav tik bieži sastopami. Protams, ļoti labi, ka blakus ir eksperts, kas neļauj tiem paskriet garām. Linda Uzule stāsta, ka, runājot par augiem, nevar nerunāt par vietu, kur tie dzīvo: "Tie ir zālāji un pļavas. Domāju, ka visi ir dzirdējuši, ka Latvijā bioloģiski vērtīgās teritorijas, piemēram, dabiskie zālāji, ir samazinājušies un kopumā aizņem tikai 0,9% no valsts teritorijas. Taču šāds dabīgs zālājs ir superīga ekosistēma – nevienā citā – ne mežā, ne ūdeņos, ne purvos – vienā kvadrātmetrā nesaskaitīsiet tik daudz augu sugu kā dabiskajos zālājos. Piemēram, šis zālājs – biotops "sausi zālāji kaļķainās augsnēs", pieder pašvaldībai, kas pirms dažiem gadiem sāka šo vietu kopt, un tas ir devis augļus. Sākumā skats bija diezgan brutāls, bet tad gluži kā sprādzienā te radās ļoti dažādi augi. Izrādās, ja augam nav piemēroti apstākļi, tas ilgstoši, pat gadu desmitiem var turēt zemē savu sēklu banku un gaidīt, līdz rodas iespēja augt."
Pētot pļavas augus, L. Uzule aicināja lūkot bioloģiski vērtīgo zālāju indikatorsugas, un viena no 55 šādām sugām ir gaiļbiksīte – ārstniecības augs, kas der zāļu tējām, bet tās lapas ir īpašs C vitamīna avots. Tās var ēst tāpat vai likt klāt salātiem: "Redzam lielziedu vīgriezi, kas aug tikai tur, kur augsnē ir kaļķis, un šīs teritorijas cilmiezī sastopams kaļķakmens un dolomīts. Uz šī auga saknītēm ir tādi kā bumbulīši, kas glabā cieti, tādēļ diezgan senā pagātnē šo augu izmantojuši cietes iegūšanai. Mitrākās vietās aug parastā vīgrieze, un tā satur salicilskābi – tātad ir dabiskā antibiotika. Pēc lapām redzams, ka te būs arī meža suņuburkšķis, skaists augs, bet savairojoties tas ātri vien pārņem plašāku teritoriju, tāpēc jāraugās, lai tiktu veikta agrā pļaušana un lai tas nevar izsēt sēklas. Te aug arī Sibīrijas latvānis, vietējās floras suga, kas nerada tik lielu ietekmi uz ādas kā Sosnovska latvānis, bet jāuzmanās tāpat." Jāpiebilst, ka otrpus taciņai pamanījām pļavas vilkmēli, kas zied jūlija beigās, augustā, un, kā teikuši senči, – tad jau vasara ejot uz otru pusi. Tai blakus – pļavas bitene (arī vārnpakauši, runča pauti) un pļavas gandrenes – kad tās nozied, augam izveidojās tāds kā knābītis.
Šajā pašā pļavā ieraudzījām zemeņu (vai spradzeņu) lapiņas. Izrādās, bezogu periodā pēc lapiņām var noteikt, kas ir kas, tikai vērīgāk jāaplūko lapas galā esošie zobiņi. Ja visi zobiņi ir vienā garumā vai vidējais garāks – zemene, bet ja vidējais zobiņš ir īsāks par malējiem, tā ir spradzene. Kā visi kopā noskaidrojām, šajā pļavā aug spradzenes, kas ir vēl viena bioloģiski vērtīgo zālāju indikatorsuga.
Tālākais ceļš uz Čužu purvu ved pa mežu, kur varējām priecāties par vēl pēdējām zilajām vizbulītēm. Starp tām izaugusi lēdzerkste, viens no dadžveidīgajiem, kas ar gaišo ziedu atšķiras no koši violetā purva dadža. Lēdzerksti par savu mājvietu jeb donorteritoriju izmanto īpaši aizsargājamā bālziedu brūnkāte, kas ir bezhlorofila parazītaugs un no lēdzerkstes barojas.
Pamanījām arī orhideju ovālo divlapi, kuras lapas aug viena otrai pretī. Linda Uzule stāsta – lai augtu orhideja, augsnē jādzīvo īpašām sēņu sugām: "Un tad, kad orhidejas sēkliņa tur iekrīt, hifas jeb smalki šūnu pavedieni, piegādās barības vielas. Šo procesu sauc par mikorizu, kas nozīmē sēņu un auga sakņu sadarbību. Ovālā divlape atšķirībā no citām savvaļas orhidejām nav aizsargājama, bet visas Latvijas orhidejas aizsargā Bernes konvencija (Eiropas dzīvās dabas un dabisko dzīvotņu aizsardzība) un Vašingtonas jeb CITES konvencija (par starptautisko tirdzniecību ar apdraudētajām savvaļas dzīvnieku un augu sugām)." Pārsimt metrus tālāk eksperte rāda vēl vienu orhideju, tiesa, nokaltušu, jo jaunais augs vēl nav izlīdis, un tā ir bezhlorofila augs – parastā ligzdene.
Vēl eksperte aicina lūkot ziemas kaņepeni, vienu no agrajiem pavasara ziedētājiem mežā: "Mēs dzīvojam ļoti interesantā vietā, kur aug gan skujkoki, gan lapu koki. Un šie koki nosaka, kas augs zemsedzē, – ziemas kaņepeni varēs ieraudzīt mežā, kur aug ozoli, gobas, vīksnas un arī lazdas utt. Šajā mežā pamanījām tiešām vecas lazdas, un, kā atzina L. Uzule, tur, kur ir lazdas, dzīvo susuri. Nedaudz tālāk – ārstniecības lakacis, viena no lakaču sugām, kas sastopama mūspusē, un daudzziedu mugurene, kuras "tuvākā radiniece" mieturu mugurene ar savu formu vairāk līdzinās eglītei, ir aizsargājama – tādu atrodot, var veidot mikroliegumu. Vēl sastopam bariņu zaķkāpostu, taču skābeņskābes dēļ ar to ēšanu lielākā daudzumā Linda iesaka neaizrauties – ne visi vēderi to var izturēt... Savukārt mežos tik bieži sastopamās melleņu mētras jāsaudzē, jo tās atjaunojas ļoti ilgā laikā – jāpaiet vismaz 20 gadiem, līdz tai parādās pirmās odziņas.
UZZIŅAI
* Čužu purvs – botānisks un ģeoloģisks dabas liegums Tukuma novadā. Tas ietilpst dabas parkā "Abavas senleja". Aizņem 99 ha plašu teritoriju, caur kuru izveidota apskates taka. Lieguma teritorija iekļauta aizsargājamo teritoriju sarakstā "Natura 2000".
* Čužu purva liegums ir vienīgā vieta Latvijā, kur savvaļā aug krūmu čuža jeb klinšrozīte (Dasiphora fruticosa), kas ir līdz 1,5 metrus augsts krūms. Vasarā krūms zied ar dzelteniem ziediem.
* Kandavas krūmu čužu (Pentaphylloides fruticosa) atradni atklāja Rīgas dabas pētnieku biedrība 1846. gadā. 1903. gadā pie Abavas tika atvērta sēravotu dziedinātava, kura nodega 1922. gadā. Kandavas sēravotu ūdenī koncentrētu ģipša šķīdumu reducē desulfurizējoši mikrobi, kā rezultātā rodas sērūdeņradis un kalcija hidrosulfīds. Avoti gadā deva aptuveni 10 000 sēra un dūņu vannu ("Kurzemes Balss", 1928. gada 2. martā).
* Dabas liegums izveidots 1927. gadā kā aizsargājamā teritorija "Kandavas sēravotu mežs", un tā tad aizņēma 14,5 hektāru. 1934. gadā teritoriju paplašināja līdz 40 ha, iekļaujot krūmu čužas atradni.
* 20. gs. 50. gadu sākumā blakus liegumam tika uzsākta saldūdens kaļķu ieguve lauku kaļķošanai, kas turpinājās līdz 1957. gadam. 1957. gadā aizsargājamā teritorija tika paplašināta, lai iekļautu Latvijas purviem retos sēravotus un saldūdens kaļķiežu atradni, kuru agrāk izmantoja derīgo izrakteņu ieguvei.