Kaķīte Marce pie maniem vecākiem atnāca pirms diviem gadiem Mārtiņdienā – tāpēc arī tāds vārds, ja būtu runcis, būtu Mārtiņš. Mamma puķudobē stādīja tulpes, kad pie kājām piepeši uzradās mazs, pūkains un dikti izsalcis kamolītis. Kaķabērns projām negāja, devās pakaļ mammai un, protams, tika sažēlots un pabarots. Pirmajā naktī tētis kaķīti aiznesa uz kūti – mazums, izdomās tomēr doties tālāk, bet jau nākamajā rītā Marce uzrausās viņam uz pleca, un tā arī abi atnāca uz istabu. Kopš tās dienas kaķe mīl sildīties istabā, uz kūti dodas vien peļu medībās, kas viņai lieliski padodas. Mēdz noķert arī pa kādam putnam, par ko gan saņem brāzienu, jo tie tētim ir īpaši mīļi, ziemā tiek loloti un baroti (tāpēc mamma stērstes, zīlītes, zvirbuļus, dzeņus un citus ziemas viesus dēvē par “tētis vystom”), vai ik pavasari uzrodas pa kādam jaunam putnubūrim.
Kaķe savus saimniekus labprāt pavada dienas gaitās – gan pa pagalmu, gan uz autoveikalu, uz dārzu gan līdzi neiet, jo tur kaimiņu šunelis mēdz rādīt, kurš galvenais ciematā, bet no rītiem maigi modina, ja sanācis nedaudz aizgulēties, sak, celieties nu – laiks brokastīm.
Lielākā kaķes blēņa pa šiem gadiem – saplēsti aizkari, pa kuriem bija izdomājusi rāpties augšup, tomēr, kad lūdzu mammu raksturot Marci dažos vārdos, viņa teic – nu, dikti mīlīgs un draudzīgs kaķis.
Jana Skrivļa-Čevere