Pēc trīs gadus ilgas gaidīšanas beidzot esmu saņēmusi atbildi no Izraēlas valsts nacionālā Holokausta vēstures memoriālā kompleksa “Yad Vashem” pārstāvjiem, ka Preiļu iedzīvotājiem Ivanam Cvetkovam un viņa sievai Ksenijai piešķirts goda tituls “Taisnīgais starp tautām” par ebreju tautības iedzīvotāju glābšanu.
Katru gadu augusta pirmajā svētdienā cilvēki pulcējas pie Holokausta memoriāla Preiļos, lai godinātu nevainīgi nogalināto pilsētas ebreju piemiņu. Viņi atceras savus zudušos kaimiņus... un tos, kuri nebaidījās riskēt ar savu un savu tuvinieku dzīvībām, lai glābtu cilvēkus no nāves. Preiļos tāds cilvēks bija Vladislavs Vuškans. Četrus gadus viņš slēpa astoņus ebrejus. Pēcnāves kārtā viņam tika piešķirts goda tituls “Taisnīgais starp tautām”.
Taču, izrādās, ka dažādos avotos kā ebreju glābēji minēti vēl divi vārdi. Par vienu no viņiem, Ivanu Kalinoviču Cvetkovu, rakstīja izglābtais zēns Morduhajs Hagi. Kara sākumā viņam bija pieci gadi. Viņa atmiņas balstītas uz vecāku stāstiem. Morduhaja mazdēls uzrakstīja scenāriju angļu valodā, kura viena nodaļa saucas “Ivans Kalinovičs”. Cvetkovu atceras arī Preiļu Goda pilsonis un Holokausta memoriāla Preiļos veidotājs Dāvids Zilbermans. Viņa vecāku ģimene bija tuvi draugi Cvetkoviem. Pazīstamais Daugavpils vēsturnieks, muzeja “Daugavpils un Latgales ebreji” direktors Josifs Ročko rakstīja par Jegorovu Ksenofontu Larionoviču no Moskvino ciema. Muzejs “Latvijas ebreji” glabā izglābtā M. Ozbanda rakstītās apliecības kopiju. Taču pilsētā praktiski neviens neko nezina par šiem diviem varoņiem. Pētnieciskā darba gaitā nolēmu pievērsties šai tēmai, apkopot materiālus un šodien vēlos dalīties ar jums, lasītāji, ar atrasto informāciju.
20. gadsimta 20. gados Ivana Kalinoviča Cvetkova vārds Preiļos jau bija labi pazīstams. Viņš vadīja lauksaimniecības tehnikas noliktavu un veikalu, bija krājaizdevu bankas līdzdibinātājs. Pēc mazmeitu atmiņām, Ivans Kalinovičs bija uzņēmīgs cilvēks, prata analizēt situāciju un paredzēt turpmāko rīcību. Tāpēc viņam bija autoritāte pilsētas iedzīvotāju vidū. Ivans Kalinovičs draudzējās ar daudzām pazīstamām ebreju ģimenēm Preiļos. 1929. gadā viņš tika ievēlēts par Preiļu pilsētas domes deputātu no vecticībnieku saraksta. 20. gadsimta 30. gadu vidū Ivans Kalinovičs pārgāja strādāt par apkopēju sešklasīgā krievu skolā, bet pēc Otrā pasaules kara tā kļuva par Preiļu 2. vidusskolu, un Cvetkovs tur strādāja līdz aiziešanai pensijā.
Ivans Kalinovičs bija aktīvs Preiļu vecticībnieku kopienas draudzes loceklis. Viņš vēlu nodibināja ģimeni, apprecoties 47 gadu vecumā. Otrā pasaules kara sākumā viņam un viņa sievai Ksenijai Kirjanovnai jau bija pieci bērni vecumā no 1 līdz 7 gadiem. Ģimene dzīvoja pilsētas nomalē, Kiseļevkas saimniecībā netālu no Vinkovas ciema.
Kopš ebreju iedzīvotāju apšaušanas sākuma Preiļos, Hagi ģimene vērsās pēc palīdzības pie Ivana Kalinoviča. Viņš paslēpa bērnus pirtī, kas atradās nelielā attālumā no mājas. Lūk, ko viens no izglābtajiem, Morduhajs Hagi, rakstīja Dāvidam Zilbermanam (kara sākumā viņam bija pieci gadi, un visas viņa atmiņas balstījās uz vecāku stāstu): “Naktī mēs atstājām slēptuvi sinagogā un devāmies pie mana vectēva bērnības drauga Ivana Kalinoviča. Mēs dzīvojām šeit, līdz mūs ieraudzīja strādnieks, kurš strādāja Kalinoviča labā, un piedraudēja nodot vietējām varas iestādēm.”
Jāiestarpina, ka divi pieaugušie Hagi ģimenes locekļi un viņu divi mazie dēli slēpās pirtī. Strādnieks, kurš piedraudēja, bija sagūstīts Sarkanās armijas karavīrs.
Te ir arī Ivana Kalinoviča sievas un meitas atmiņas, ko pierakstījusi viņa mazmeita Gaļina Jastrebkova:
“Kad vectēvs aizgāja, no pagalma pazuda daļa tehnikas, pazuda govs un vistas. Dažreiz naktī bērni dzirdēja māti kaut kur aizejam, dažreiz naktī dzirdēja kāda apslāpētas balsis. Iespējams, tas bija viņu tēvs, kas nāca. Saimniecībā apmetās vācieši.”
Pēc kara Morduhajs Hagi dzīvoja kopā ar vecākiem Daugavpilī, vēlāk pārcēlās uz ASV, kur 2019. gada decembrī beidza savu zemes ceļojumu.
2016. gadā man paveicās satikt viņa dēlu Ari un vēlāk pašu Morduhaju. Ari stāstīja, ka viņa mazdēls pierakstīja vectēva atmiņas un izveidoja scenāriju topošajai filmai. Sestais cēliens saucas “Ivans Kalinovičs”. Morduhaja vectēvs jau bija pazīstams ar šo varoni. Savulaik viņš palīdzēja jaunajam Ivanam izvairīties no militārā dienesta, neļaujot viņam iet bojā kaujā. Vēlāk Ivans pastāstīja šo stāstu savam draugam, Morduhaja tēvam, un apliecināja, ka vienmēr sniegs viņiem jebkādu palīdzību. Naktī slēpjoties sinagogā, divas dienas dzīvojot bez ēdiena, vecāki nolēma lūgt Cvetkova palīdzību. Lietus laikā, caur mežu, viņi devās uz fermu. Saimnieka vecākais dēls atvēra viņiem durvis. Ieraudzījis slapjus, nosalušus cilvēkus, viņš piezvanīja savam tēvam. Dzirdot skumjo stāstu par apšaudēm pilsētā, Ivans Kalinovičs nekavējoties uzaicināja visus četrus Hagi ģimenes locekļus uz māju. Viņš lūdza sievai iekurt plīti un likt ēdienu uz galda... Taču drīz vien Hagi ģimenei nācās pamest patversmi Cvetkovu fermā. Saimnieks viņus aizveda uz mežu un palika tur kopā ar viņiem.
Tatjana Kolosova
Foto - Cvetkovu ģimene (1943. gads)