Traka nedēļas nogale, traki dzīvnieki, kuri mani pazaudēja gandrīz divas dienas. Tāpat kā pīles – jūs jautāsiet? Jā, jautrītes – es atbildēšu. Viņas nekad nebeidz pārsteigt un priecēt ar savu domāšanas veidu. Nez, vai viņām tāds ir? Vai viņas prot gatavot čuguna katlā? Vai viņu “ķirbis” to var izdomāt? Protams!
Agri no rīta visa šī mini zoodārza māte minimāli iedeva pīlēm graudus, pielēja ūdeni un devās nezināmā virzienā, atstājot ne gluži pingvīnus (ja palūkosiet bildē sapratīsiet, ko es domāju) ieslēgtus aplokā. Viņa atgriezās naktī. Ja gadījumā aizmirsāt, tā esmu es – māte. Un man ir mini zoodārzs.
Atgriezos naktī. Es iespīdināju pīļu mājiņā ar lukturīti, un putni bija tur, bet olas nebija redzamas, kas nav pārsteidzoši, jo pīles prot tās labi noslēpt, ja ir noskaņojums. Olas nespīd, tāpēc tās ir droši noglabātas ligzdā, – es nodomāju un devos gulēt.
Rītausmā aizgāju dot pīlēm brīvību, un tur... Nu, pīles ir pie vārtiem – tas ir saprotams, viņas vienmēr rītausmā protestē un pieprasa, lai viņas izlaiž darbā, lai cīnītos ar gliemežiem un kailgliemežiem. Un, tā kā es viņas vakar neizlaidu brīvībā, bet šoreiz kavēju, pīles atrada sev izklaidi. Viņas tieši pie vārtiem izveidoja nelegālu ligzdu un iedēja tajā olas. Piecas olas uz trim pīlēm. Lūk, māmiņ, ēd – nesasmērējies! – it kā sacītu viņas.
Nē, nu, ko, es savācu olas, nodomāju, ka Nikola Kidmena (tā ir pīle barvede) droši vien man nedod pietiekami daudz olu (jo visi nesmukie triki, ko pīles dara, ir viņas vadībā), un atkal aizskrēju darba darīšanās.
Un tagad es jums pastāstīšu par episko atgriešanos mājās, mīļajās mājās. Es piebraucu un, ko es redzu? Kazas... Brīvas. Markīze ieraudzīja Remu un uzreiz nolēma, ka nekas nevar būt labāks par galvas iebāšanu durvju metāla sietā. Viņa tur ieslīdēja viegli, taču ragi neļāva viņai atgriezties. Ket un Liļa acumirklī pazuda zem lapotnes. Nataša, Lēdija un Kņaziene Sultāna vadībā karājās uz jaunās bumbieres, graužot tās sulīgās lapas. Un tikai Maļa, piesieta pie ķēdes, skumji to visu vēroja un bija sarūgtināta, ka savā laikā nav bijusi apdomīga, sadarot nedarbus, par ko galu galā tika piesieta. Ak, ja vien viņa varētu ar saviem ragiem izklīdināt visu šo jautro kompāniju un baudīt bumbieres lapas!
Un ķirsis uz tortes... olas! Precīzāk sakot, tas, kas no tām bija palicis pāri. Netālu no kazu lauka, uz veca siena kušķa!
Cik brīnišķīga dzīve ciemā! Nu, kāda tur Rīga, es tur garlaikošos un nomiršu.
Marina Rabazova (Lauderi, Ludzas novads)