“Neliels stāsts par manu kaķenīti vārdā Mince.
Mince ir dzimusi 2006. gada martā lauku mājās. Vārds iedots, iepriekš neapspriežoties, vīrs pateica – būs Mince. Lai tad ir tā.
2008. gadā nomira mājas saimniece, mana vīramāte, un palika bez saimnieces trīs kaķi un trīs suņi. Līdz 2010. gadam visādi gāja. Tika sameklēts cilvēks, kurš dzīvos un pieskatīs gan māju, gan dzīvniekus. Divus gadus bija grūti ar pieskatītāju, tāpēc pati nolēmu pārvākties uz dzīvi laukos, jo tad jau vairs nestrādāju.
Tā mēs sākām dzīvot draudzīgi kopā. Skumji, ka ar gadiem visi mani mājdzīvnieki pamazām aizgāja citos medību laukos. Tie bija sāpīgi brīži. Raudāju un ļoti pārdzīvoju. Tagad nu jau divus gadus esam palikuši divatā. Kādreiz Mince bija medīga kaķenīte, bet tagad laikam gadu dēļ vairs nespēj. Viņa arī nekur neiet no pagalma tālāk. Paliekot aukstam laikam, ļoti reti iet ārā, vasarā gan dzīvojas pa pagalmu. Pērku sauso barību, kaķu konservus, Mincei vienmēr ir svaigs ūdens bļodiņā, ko padzerties. Agrāk viņai patika zivis, gaļa, vistu sirsniņas, tagad to visu vairs neēd.
Mince ir divas reizes lapsas sakosta. Tas bija ļoti sāpīgs laiks mums abām. Kaķenītei bija jāpacieš ārstēšana, kuru nozīmēja vetārste. Tas bija sāpīgs process, ilga 10 dienas.
Tagad ziemā, ja ārā ir saulains laiks, kaķenīte pārsvarā guļ uz palodzes, bet pa nakti – gultā. Ar Minci esam kopā 19 gadus, kaķenīte man ir kā ģimenes loceklis. Mīļa, sirsnīga, runīga draudzene. Mīl glāstus, ierāpjas klēpī.”
Antoņina Kalviša (Ludzas novads)