Piedāvājam noslēdzošo rakstu par vidēji lielajām trušu šķirnēm. Raksta sākums publicēts 27. septembra, 4., 11., 18., 25. oktobra, 8. un 15. novembra numurā.
SUDRABOTĀ TRUŠU ŠĶIRNE (UKRAINAS). Šīs šķirnes truši ir lieli, ar kompaktu ķermeni, piemēroti gaļas un kažokādu ieguvei. Sudrabotie izceļas ar ātraudzību, lielu gaļas iznākumu, garšīgu cauraugušu (“marmora”) gaļu. Šķirne izveidota zootehniķu A. I. un I. I. Kapļevsku vadībā, selekcionējot un atlasot produktīvākos dzīvniekus no Šampaņas šķirnes trušiem; nedaudz izmantota arī krustošana ar vietējiem (Ukrainas) melnajiem trušiem. Izejmateriāls – Šampaņas šķirne – izveidota Francijā, Šampaņas provincē mūku klosteros, nostiprinot mutācijas rezultātā radušos sudrabaino nokrāsu. Daži autori uzskata, ka sudrabotās krāsas truši pirmoreiz radušies Indijā un no turienes 16. gadsimtā ievesti Eiropā.
Krievijā Šampaņas šķirnes truši tika ievesti 1927. gadā no Vācijas. Tie bija pamaza auguma, samērā mazproduktīvi. 1952. gadā, Ukrainas un Krievijas trušu fermās veicot labāko dzīvnieku izlasi un atlasi, tika apstiprināta jauna trušu šķirne ar nosaukumu “Sudrabotais”.
Šai šķirnei raksturīgs harmoniski veidots, kompakts ķermenis, dziļas un platas krūtis, plata mugura, kas manāmi paplašināta jostas-krustu daļā. Ķermeņa konstitūcija pamatā ir spēcīga, ar noslieci uz smalku. Šķirnei raksturīga maza, viegla, virzienā uz degunu sašaurināta galva, nelielas (12–15 cm garas), taisni stāvošas ausis. Acis ir brūnas, izteiksmīgas, nagi – melnbrūni vai raga krāsā. Apmatojums vienmērīgi sudrabots (atgādina apsūbējušu sudrabu), tumšāks uz astes, purna, ausīm un ķepām. Segmati ir divu veidu: melni (virzienmati ir nedaudz gaišāki) un tīri balti (akotmati). Pavilna vienmērīgi zili pelēka. Dažādās attiecībās šie mati rada gaišākus vai tumšākus sudrabotus apmatojuma toņus. Sudrabotā truša apmatojuma krāsa ir līdzīga Sibīrijas vāveres kažoka krāsai. Nav ieteicams pārāk gaišs apmatojums. Atlasot pārus lecināšanai, nerekomendē ņemt vienādi gaišus vecākus – tēvu un māti –, jo tad pēcnācēji būs vēl gaišāki. Apmatojuma genotips – CCBBDDaaP1P1p2p2p3p3.
Trusēni pēc piedzimšanas ir melni, to dzīvmasa piedzimstot – 75 g. Apmēram četru piecu nedēļu vecumā parādās sudrabojums uz purna, astes, vēdera; vēlāk apmatojuma krāsa mainās uz galvas, muguras, krūtīm un ausīm. Tāda pareiza un pakāpeniska krāsas maiņa norāda uz truša tīršķirnību. Pilnīgs apmatojuma sudrabojums trusēniem izveidojas četru mēnešu vecumā, turklāt, dzīvniekiem kļūstot vecākiem, tie bieži vien paliek gaišāki. Mati ir tievi, zīdaini, bet nepietiekami elastīgi. Apmatojuma biezība ir vidēja – 17–20 tūkst. matu uz kvadrātcentimetru.
Mātītes parasti dzemdē 8 vai 9 mazuļus un sekmīgi tos izbaro. Lielākā auglība mātītēm ir otrajā, trešajā un ceturtajā atnešanās reizē.
Sudrabotajiem trušiem ir dzīvs temperaments, tie ātri pierod pie kopējiem un dienas režīma. Labi rezultāti iegūti, audzējot šos trušus āra sprostos un šēdos. Sudrabotie truši labi pacieš kā karstumu, tā arī aukstumu ziemā. Ļoti kvalitatīvi šīs šķirnes truši tiek audzēti šēdos Tatārijas saimniecībās. Galvenais – ievērot turēšanas zoohigiēnas prasības (tīrība sprostos, caurvēja nepieļaušana, pilnvērtīga ēdināšana).
Šo šķirni nepieciešams uzlabot, novēršot trūkumus, kas saistīti ar pavājināto ķermeņa konstitūciju, un paplašināt tās izplatību, jo šķirnei piemīt bagāts ģenētiskais potenciāls. Čempioniem dzīvmasa ir 5,8–6,6 kg, šķirnei vidēji – 4,5 kg. Ķermeņa garums ir 57 cm, krūšu apkārtmērs – 36 cm. Sudrabotie truši pārsvarā ir eirosomā tipa, kompaktuma indekss 63 % un lielāks. Trusēni izceļas ar labu ātraudzību un var tikt izmantoti broilertrušu iegūšanai. Ēdinot ar pilnraciona granulām, trusēni 60 dienu vecumā sasniedz 2,0 kg, 90 dienās – 3,0 kg un 120 dienās – apmēram 4,0 kg dzīvmasu, uz vienu kilogramu masas pieauguma patērējot 3–3,5 barības vienības. Gaļas kautiznākums 110 dienu vecumā ir 57–61 % – par 0,4–3,5 % lielāks nekā citām gaļas-kažokādu tipa šķirnēm.
Šķirne, kas sasniedz tik augstus produktivitātes rādītājus, ir pelnījusi lielāku ievērību – vēlams paaugstināt trušu skaitu šķirnes ietvaros līdz tādam līmenim, ka varētu atteikties no tuvradnieciskās pārošanas, audzējot pēc tīršķirnes metodes. Asins “atsvaidzināšanas” nolūkos var veikt šīs šķirnes īpatņu krustošanu ar Eiropas valstu Sudrabotajiem trušiem. Autora audzētavā tika iegūti ļoti labi rezultāti, krustojot Sudraboto trušu mātītes ar Lielo gaiši sudraboto trušu tēviņiem. Pirmajā paaudzē trusēniem uzlabojās eksterjers un ātraudzība; apmatojuma krāsa tiem bija vidēji tumši sudrabota. Šādā veidā iegūtās mātītes tika no jauna krustotas ar tīršķirnes Sudraboto trušu tēviņiem (bekkross) – tā tika veikta tā sauktā “asins atsvaidzināšana”.
Sudraboto trušu šķirni var izmantot arī rūpnieciskajā krustošanā, lai pirmajā paaudzē iegūtu ātraudzīgus dzīvniekus gaļas ražošanai.
Vēlamās šķirņu kombinācijas: (mātes šķirne – tēva šķirne) Sudrabotais – Vīnes zilais; Kalifornijas – Sudrabotais; Sudrabotais – Lielā šinšilla; Pelēkais milzis – Sudrabotais; Sudrabotais – Lielais gaišais sudrabotais.
Šādu krustojumu rezultātā iegūto dzīvnieku dzīvmasa triju mēnešu vecumā, salīdzinot ar tīršķirnes trusēniem, palielinās par 0,2–0,7 kg, heterozes efekts sasniedz +10...+20 %. Pēc apmatojuma krāsas šie šķirņu jaukteņi ir pelēksudraboti vai melni sudraboti. Piemēram, autora audzētavā, ēdinot trusēnus ar zaļbarību un graudiem, Sudrabotie trusēni triju mēnešu vecumā svēra 2,5 kg, bet krustojumi ar Padomju šinšiltrusi – 2,8 kg, t. i., par 12 % vairāk (1988. gada dati).
Pašlaik Sudraboto trušu šķirne ir samērā populāra Krievijā, un tos bieži audzē speciālas konstrukcijas sprostos pēc tā sauktās Mihailova tehnoloģijas. Latvijas audzētājiem, kuriem ir sakari ar Ukrainu, būtu vēlams ievest šīs šķirnes trušus mūsu valstī.
Dzintars Rancāns, zootehniķis
Dzintara Rancāna foto