FOTO: JĀNIS KALNIŅŠ
PIEMIŅAS BRĪDIS brāļu kapos pie Ziemassvētku kauju pieminekļa 20.–30. gadu Latvijā.
Kalnciema muzejā pagājušās nedēļas nogalē tika svinēta simtgade pirmajam latviešu strēlnieku Ziemassvētku kauju piemineklim, kas atrodas brāļu kapos pie agrākajām Silenieku mājām. Muzejs izvietojies Jelgavas novada Valgundes pagasta Tīreļu ciema Ārsta mājā.
Tagad šī vieta ir Liepājas šosejas malā, kilometrus piecus no Tīreļu ciema uz Rīgas pusi, tieši tur, kur šosejai pienāk meža ceļš, kas aizved uz Ložmetējkalnu. Uz zīmīgo pasākumu bija sabraukuši ap divdesmit latviešu strēlnieku piemiņas glabātāju.
Jelgavnieku ietekme pieminekļa tapšanā
Valgundes fotogrāfa Jāņa Kalniņa uzņēmumi liecina, ka 1924. gada 7. oktobrī uz šī pieminekļa atklāšanu bija pulcējušies apmēram četri tūkstoši cilvēku. Runā, ka vienā bildē redzams arī Valsts prezidenta Jāņa Čakstes pakausis. Pieminekli ir iesvētījis mācītājs Kārlis Ķullītis, klāt bijušas arī citas Jelgavā labi pazīstamas personības. Kalnciema muzeja vadītājs Dāvis Beitlers uzsver, ka lielā mērā šis piemineklis bija Latviešu veco strēlnieku biedrības Jelgavas nodaļas projekts. Arī oriģinālā art deco nacionālā romantisma stilā veidotā pieminekļa meta autors gleznotājs Kārlis Celmiņš tajā laikā Jelgavā bija zīmēšanas skolotājs.
Tauta negaidīja valsts atbalstu
Pieminekļa 100. gadadienas pasākumā ar plašāku apceri par Ziemassvētku kauju piemiņas glabāšanu uzstājās Latvijas Kara muzeja vēsturnieks un Ziemassvētku kauju ekspozīcijas Mangaļos veidotājs Dagnis Dedumietis. Viņš atzīmēja, ka pirmie pieminekļi Ziemassvētku kauju vietās tapa vēl kara laikā. Fotogrāfijas liecina, ka pirmās piemiņas zīmes brāļu kapos bija ļoti vienkāršas. Tās saviem kritušajiem cīņu biedriem no koka izgatavoja un brāļu kapos novietoja paši karavīri. “Zīmīgi, ka jaundibinātajā Latvijas valstī pirmkārt par latviešu strēlnieku piemiņu rūpējās tauta. Valsts organizācijas nebija iesaistītas. Paši strēlnieki un viņu tuvinieki savācās, ievēlēja pasākuma rīcības komiteju, un tad 5. un 6. janvārī notika atceres pasākumi – dievkalpojums Rīgā, Doma baznīcā, gājiens uz lielajiem Brāļu kapiem. Tajā laikā Brāļu kapos tika iedegta piemiņas uguns,” stāstīja vēsturnieks. Jau 20. gadu sākumā paši piemiņas pasākumu dalībnieki secinājuši, ka ir nepieciešama stingrāka organizēšanās. Tā 1923. gadā tapa Latviešu veco strēlnieku biedrība, kurai bija filiāles daudzviet Latvijā, tostarp arī Jelgavā. D. Dedumietis piezīmē, ka strēlnieku piemiņas pasākumi pēc sava rakstura nav skumju nomākti un sērīgi, ar nokārtām galvām. Latviešu strēlnieki ir uzvarējuši – ir dibināta Latvijas valsts. Turklāt valstiski latviešu strēlnieki tiek pielīdzināti Atbrīvošanas kara dalībniekiem. Arī par kaujām pie Ložmetējkalna tiek piešķirts Lāčplēša Kara ordenis, kas tolaik ir augstākais militārpersonu apbalvojums, turklāt par varonību kaujas laukā.
No vēstures zināms, ka tikai 20. gadsimta 30. gadu beigās tapa šoseja, pa kuru no Rīgas uz veco Kalnciema pagastu varēja atbraukt ar autobusu. Jaunās Liepājas šosejas dzelzs tilts pāri Lielupei tika uzbūvēts tikai 1962. gadā, līdz tam pie vecās Kalnciema muižas darbojās pārceltuve. Tādēļ Ziemassvētku kauju vietās atceres sarīkojumi notika vasarās, kad tur ērti no Rīgas un Jelgavas varēja nokļūt pa Lielupi ar tvaikoni. Tautā šie sarīkojumi tika iesaukti pa svētceļojumiem. Arī tajos piedalījās tūkstoši latviešu strēlnieku piemiņas glabātāju.
Ģenerāļa Franča subjektīvais viedoklis
Saistībā ar latviešu strēlnieku piemiņas glabāšanas prioritātēm D. Dedumietis teica: “Esmu domājis, kā tas nākas, ka pirmo pieminekli latviešu strēlniekiem atklāja, pieminot nevis 1916. gada Ziemassvētku kaujas, bet gan cīņas tā sauktajā Nāves salā tagadējā Ķekavas novadā pie Daugmales.” Nāves salas pieminekli 1924. gadā atklāja divarpus mēnešus agrāk. No militārās vēstures zināms, ka Nāves salā notika salīdzinoši mazāka mēroga kaujas, kas saistījās ar divu kvadrātkilometru lielā Ikšķiles tilta placdarma noturēšanu frontes līnijā pie Daugavas. Viņaprāt, atbildi sniedz fakts, ka tajā laikā Latvijas Bruņoto spēku Galvenā štāba priekšnieka pirmais vietnieks vēlākais ģenerālis Jānis Francis, kas vadīja komisiju karavīru piemiņas lietās, bija cīnījies Nāves salā. Vēsturnieks piezīmē, ka, neskatoties uz latviešu strēlnieku lielo ietekmi sabiedrībā, Latvijas armijā sekmīgāk karjeru veidoja virsnieki, kas nebija cīnījušies strēlniekos. Starp Latvijas armijas divīziju komandierim tikai 2. Vidzemes kājnieku divīzijas komandieris ģenerālis Kārlis Goppers bija cīnījies latviešu strēlnieku pulkos. Turpretī Latvijas armijas komandierim ģenerālim Jānim Balodim ar latviešu strēlnieku cīņām nav saistības.
Pieminekli godā turēja arī nebrīves laikā
Silenieku pieminekļa simtgades jubilejas pasākumā Kalnciema muzeja vadītājs D. Beitlers godā cēla vietējos apkārtnes ļaudis, kuru rosība īpaši bija svarīga padomju okupācijas laikā, kad daudzviet Latvijas valsts laika pieminekļi panīka vai pat tika iznīcināti. Vēsturnieks uzteica padomju laika Jelgavas rajona vadību, kas netiecās arī slēgt baznīcas, tostarp Kalnciema-Klīves baznīcu. Lielāka loma latviešu strēlnieku Ziemassvētku kauju pieminekļa vietas uzturēšanā bija Kalnciema vidusskolas skolotājai Mirdzai Grantai, kolhoza “Kalnciems” valdes priekšsēdētājam latviešu strēlnieka dēlam Ansim Vītiņam, rakstniekam, arī vecajam strēlniekam Voldemāram Brantam un daudziem citiem.
Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldes Zemgales reģionālās nodaļas vadītāja Elvīra Mantrova raksta:
“Sava vēsture ir jākopj. Ja Silenieku pieminekli piemin 100 gadus pēc tā atklāšanas, tad tas ir svarīgi. Sava vēsture ir jākopj. Neatkarīgi, vai tas ir valsts vai vietējās nozīmes. Ar kultūrkapitāla fonda atbalstu Vareļu piemineklim ir atradies labs restaurators, atradīsim arī šim.“ Viņa ir sazinājusies ar Jelgavas novada deputātu Madaru Lasmani, kas ir solījis atbalstu, lai sakoptu Silenieku pieminekli.
– Gaitis Grūtups
Projektu ”Novadu balss” finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild laikraksts “Zemgales Ziņas”.