Mīluļa CV: Princis Mincis jeb Ūsainis II

Mani sauc Princis Mincis fon Ūsainais II. Nesaprotu, kurš man, lauku kaķim, izdomāja tādu vārdu! Es uz to Princi nekad neesmu reaģējis, bet atsaucos uz vārdiem – Ūsainais, Ūsiņš, Ūsītis. 
Pirms trīs gadiem pavasarī mani un manus brāļus un māsas kāds ne visai labs radījums bija atstājis kastē zem krūma Krāslavas nomalē. Mūs atrada divas burvīgas jaunkundzes, kuras par mums rūpējās, baroja un sameklēja mājas. Tā nu es kādā aprīļa dienā no Krāslavas ceļoju uz Daugavpili, kādu nedēļu padzīvojos tur, tad braucu uz savām īstajām mājām Dvietē. Te nu sākās zaļa dzīve – lauki, vējš, saule, zāle, brīvība, peles, putni, jumti, mīloši un gādīgi divkājainie radījumi…
Jāsaka gan, ka es arī esmu mīļš runcis, kaut gan dažreiz saviem mājiniekiem sagādāju raizes, jo, kā jau īstam lauku runcim pieklājas, mēdzu uz pāris dienām kaut kur aizklīst un ar kādu izkauties. Bet man viss tiek piedots, kad atgriežos mājās un skaļi paziņoju par savu ierašanos, – paps met pie malas visus savus cilvēku nedarbus un skrien ar konserviņu, mamma mīļo un glauda, abi dakterē manus pušumus… Suņu dāma Džesika gan nav sajūsmā mani redzēt, jo dažreiz mēs nezin ko nevaram padalīt un sakaujamies. Jā, savstarpējas simpātijas mēs galīgi neizjūtam… 
Esmu īsts saimnieks mājās – ar divkājainajiem mēdzu aiziet pārbaudēs uz dārzu vai siltumnīcu, kādu reizi jāiegāžas tikko sastādītā puķu dobē vai kāpostu stādu kastē. Kā tad viņi zinās, vai viss aug un turas labi, ja es nepārbaudīšu. Esmu ļoti sabiedrisks runcis. Kad mājās parādās kāds ciemiņš, tūlīt esmu klāt ar samīļošanos un klēpī rāpšanos. Mīļie ciemiņi, nekādā gadījumā neatstājiet vaļā savas mašīnas durvis, jo tā nejauši var gadīties, ka es tur esmu iesnaudies un varu aizbraukt jums līdzi… Kad man gribas samīļoties, es izstiepjos garš kā cīsiņš un stiepju ķepiņas uz augšu, lai mani ņem klēpī – gluži kā cilvēkbērns. Un tad visi darbi cilvēkiem ir jāmet malā! Tas nekas, ka kādam tajā brīdī jāmazgā trauki vai jāēd pusdienas… 
Ēriks Braslis (Dvietes pagasts Sēlijā)