Ar Keksu mēs iepazināmies pagājušā gada janvārī, kad viņam bija aptuveni deviņi mēneši. Kā pēc tam teica kaimiņi, kaķis jau kādu laiku dzīvojis kāpņutelpās un pagrabos. Šķiet, ka bijušie īpašnieki bija viņu vienkārši izmetuši uz ielas.
Dēls kaķēnu ielaida dzīvoklī, lai pabarotu, un pēc tam viņš vairs nevēlējās iet projām. Arī dēls lūdzās, lai atļaujam kaķim palikt. Sākumā mēs ar vīru mēģinājām teikt stingru “Nē”. Ar sociālo tīklu starpniecību meklēju īpašniekus, bet neatradu, lai gan liels skaits cilvēku ar manu ziņu dalījās. Sirdsapziņa neļāva atstāt dzīvnieciņu ziemas laikā aiz durvīm, tāpēc ielaidām viņu uz laiku. Tomēr gāja dienas, saimnieki neatsaucās, bet kaķi jau tik ļoti bijām iemīļojuši, ka sākām baidīties, ka tie varētu uzrasties.
Tā Kekss pie mums dzīvo jau pusotru gadu. Visiem mūsu mājdzīvniekiem vārdus vienmēr devuši bērni. Šajā gadījumā vārdu izdomāja jaunākais dēls, kurš kaķi ielaida mājās.
Kekss ir ļoti tīrīgs, gudrs, jūtīgs – perfekti jūt mūsu noskaņojumu un nereti to izmanto savā labā vai, gluži otrādi, – pielabinās mums, ja ir ko nogrēkojies. Viņš mūs nepārtraukti smīdina, jo ieņem visneiedomājamākās pozas.
Kekss vienkārši atnāca, iekaroja mūsu sirdis un palika. Mēs viņam piedodam pilnīgi visu, piemēram, saplēsto ādas dīvānu. Nesen nodomāju, ka savu “kaķa karmu” viņš, acīmredzot, ir izpircis, jo pēc izdzīvošanas perioda atrada tādus saimniekus, kuri viņu ļoti mīl.
Indra (Līvāni)