No šosejas virskārtas nofrēzēts vecais asfalts var vēlreiz noderēt ceļu būvē, tāpat nojaucamai ēkai katru ķieģeli var rūpīgi atlikt malā. “Pirmais mums nebūtu jāmeklē ekonomiskais vai saimnieciskais labums, bet jādara tāpēc, ka tas ir atbildīgi un ilgtspējīgi. Tie ir atslēgas vārdi jebkuram centienam aprites ekonomikas virzienā, skaidrojot nepieciešamību pārstrādāt un otrreiz izmantot būvniecības atkritumus, uzsver Latvijas Būvuzņēmēju apvienības pārstāve Brigita Vīksne.
Vislabāk tiek galā ceļu būvnieki
Dabas resursi ir ierobežoti, un būvniecība ir viens no lielākajiem to izmantotājiem – ap 40 procentiem. Statistikā to tik skaidri neredzam, jo atkritumos neiekļauj visas lietas, kas saražotas ar mērķi tās lietot būvniecībā. “Metāls, betons satur vienreizējās izejvielas, un ES un ANO kopīgais ilgtspējas mērķis ir samazināt resursu patēriņu un ieviest Zero Waste principu. Resursi ir izsmeļami, tie nav mūžīgi,” viņa saka. Uz šo mērķi ir jāiet, kaut gan īsti vēl neesam tam gatavi no saimnieciskās, kā arī tiesiskās un normatīvās bāzes puses.
Normatīvā regulējuma izveide ir izaicinājums ne tikai lokāli, bet visā pasaulē. Pašlaik tas veidots tā, lai patērētājam pasniegtu skaidru un drošu produktu, kas izgatavots no primārajiem resursiem. Ierasts, ka publiskajos iepirkumos pasūtītājs iekļauj atrunu – ja konstatē būtisku defektu, tad nav atļauts labot, ir jāaizstāj ar jaunu. “Kad mēģinām kaut ko darīt apritīgi, ir jāmācās tehnoloģijas, tās jāpielāgo. Visu laiku esam eksperimentālā fāzē – jāmācās to pašu visiem labi pazīstamo ķieģeli izgatavot no jauna. No lietām, kuras paņemtas no dabas, jāmācās atgūt labo, vērtīgo un atkal likt lietā, saglabājot, protams, drošību un skaidrību, jo kvalitāti upurēt mēs negribam,” pauž. B. Vīksne.
Ceļu būvnieki, viņasprāt, ir vieni no pionieriem, kas vislabāk tiek galā ar jauninājumu apguvi. Latvijas tehniskās specifikācijas ceļu būvē ļauj izmantot būvniecības atkritumus (BA), un mūsu ceļu būvnieki ieviesuši jaunu terminu būvniecībā un atkritumu apsaimniekošanā – reciklāts.
Ceļu būvnieks ņem vērā autoceļu specifikāciju, kas katram materiālam nosaka prasības, apjomu, cik var piejaukt klāt pārstrādāto, stāsta SIA “A-Land” valdes priekšsēdētājs Andris Šervinskis. Firma pārsvarā strādā pēc valsts un pašvaldību pasūtījuma, kur galvenais ir normatīvie akti. “Ekonomiskais izdevīgums – gan jā, gan nē. Maksimāli ir jāizmanto esošie resursi, kas ir uz vietas. Ja ir kaut kas, ko var izmantot, pārstrādājot otrreiz, tas ir racionāli. Jo vairāk pilnveidosies normatīvā bāze, jo vairāk tos varēs izmantot. Var ceļu uzbūvēt no otrreiz pārstrādātā, ja vien to paredz normatīvie akti,” norāda būvnieks. “Valsts aizvien vairāk iet šajā virzienā.”
Ne tāpēc, ka esam nabagi
“Civilajā būvniecībā iet lēnāk, jo Eiropas regulējums kompleksi ir sabūvēts tā, ka tam, kurš ķeras klāt iegūt otrreizējos materiālus, ir jāuzņemas ļoti daudzas lomas. Kad, nojaucot būvi, paņem materiālus, jābūt atkritumu apsaimniekotājam, bet tajā mirklī, kad iegūst atpakaļ kaut ko izmantojamu, uzņemas ražotāja saistības. Daudz uzdevumu un liels slogs, ja kāds to mēģina darīt,” skaidro B. Vīksne. Ilgtspējas aspekts pamazām ienāk arī būvniecības mācību programmās tehniskajās augstskolās, taču vajadzētu daudz vairāk.
“Vienīgais, ko izmantojam, – cenšamies saglābt vecās detaļas, nenomainot uz jaunām, un daudz izmantojam dizainā otrreiz lietoto kokmateriālu,” savas būvfirmas pieredzi stāsta mājokļu attīstītājs, SIA “Lion Estate” īpašnieks Māris Dambis. Runājot par citiem materiāliem, piemēram, par rīģipša aizstājējiem, uzņēmējs pauž, ka esot ieradums izvēlēties lētāko produktu un to, ar ko jau ierasts strādāt. “Komanda tik ļoti arī nepēta, kas ir ražotājs, no kā tas ir ražots, bet strādā ar to, ar ko iesākts,” saka būvuzņēmējs.
Otrreiz izmantojami būtu minerālresursi, kas paliek, nojaucot būvi, piemēram, daļa ķieģeļu, betons, ko var drupināt un izmantot nedrenējošās kārtās, taču pietrūkt tehniskā standarta, kādam tad jābūt galarezultātam – ar kādām ķīmiskajām un fizikālajām īpašībām, stāsta B. Vīksne. Skandināvijā ar to nodarbojas azartiski – otrreiz liek lietā vecos logu rāmjus, stiklu nodod pārstrādei un ieliek modernu stikla paketi, dekoratīvā apšuvuma fragmentus izmanto kādā citā ēkā. Betona pārseguma paneļus var pārlikt no viena objekta citā. Līmēto brusu gali citā ražotnē var pārtapt par grīdas segumu. Restaurācijas objektos vislabāk redzams, cik daudz detaļu var saglabāt, akurāti apejoties. “Ja ir griba, ja saredzam vajadzību būvēt ilgtspējīgi, daudzas lietas var paveikt un tad skatīties, kā procesu padarīt ekonomiski izdevīgāku. Jāvirzās uz domu, ka ņemam veco nevis tāpēc, ka esam nabagi, bet tāpēc, ka tad nenocirtīsim, neizraksim resursus un neuzkrausim nākamajām paaudzēm savus bezgalīgos atkritumu kalnus,” norāda B. Vīksne.
EKSPERTE
Jāsalāgo uzskaites sistēmas
Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas Vides aizsardzības departamenta direktore Rudīte Vesere:
– Būtisks jautājums ir – cik būvnieki pārdomāti un zinoši izmanto pārstrādātos būvniecības atkritumus, kas parasti parādās rekonstruējot vai nojaucot. Būvniecības procesu sākot, jau būtu jābūt skaidram, ko darīs ar šiem BA. Viena daļa materiālu būtu izmantojami pārstrādei, otra – tilpņu aizbēršanai un tamlīdzīgi. Tā kā darbībām ar atkritumiem vajag atļaujas, pārsvarā pakalpojumu sniedz atkritumu apsaimniekotājs, kuram ir pārvadāšanas vai pārstrādes atļauja.
Normatīvo aktu izmaiņu jautājumos ministrija sadarbojas ar Būvniecības valsts kontroles biroju, Valsts vides dienestu. Jāskatās, kas no BA ir atkārtoti izmantojams. Var izmantot tam pašam sākotnējam mērķim vai pārstrādāt un no otrreizējām izejvielām ražot jaunu būvmateriālu, trešā grupa – tilpņu aizbēršanai, kam var neizmantot dabas resursus.
Galvenais ir objektā pareizi sašķirot. Būtiski ir nesajaukt bīstamos atkritumus ar tiem, kurus var pārstrādāt vai reģenerēt, īpašu uzmanību ēku nojaukšanā veltot azbestu saturošiem materiāliem un siltumizolācijai.
Normatīvajos aktos jānosaka būvizstrādājumu kvalitātes prasības atkarībā no pārstrādāto BA izmantošanas mērķa. Nav pieļaujams, piemēram, veidnes aizbērt ar nešķirotiem atkritumiem, rezultātā pasliktinot augsnes kvalitāti.
Tāpēc jāsasaista divas elektroniskās uzskaites sistēmas. Būvniecības uzskaites sistēma (BIS) un Atkritumu pārvadājumu uzskaites sistēma (APUS). Tas nepieciešams, lai dati būtu pārnesami un viegli kontrolējami.
Maksimāli otrreiz izmantot būvniecībā materiālus, nevis ņemt jaunus no dabas ir svarīgi zaļo mērķu sasniegšanai,
tomēr Latvijā vēl ļoti jāpilnveido normatīvā bāze, lai būvniekiem nebūtu sasietas rokas.
Egona Zīverta foto
UZZIŅAI
Būtiskākie šķēršļi aprites prasību noteikšanai projektēšanā un būvdarbos:
* būvgružu atkritumu statuss un ar to saistītās vides prasības, to izmaksas un atkārtotas komercializēšanas ierobežojumi;
* tehnisko standartu trūkums būvgružu pārstrādes produktu novērtēšanai, īpašību apliecināšanai un izmantošanai būvniecībā;
* nepilnvērtīgi tehniskie standarti BA pārstrādes produktu novērtēšanai;
* neskaidra kārtība un atbildības BA pārstrādes produktu ievietošanai tirgū;
* iepirkumu prasības neveicina apritīgu izstrādājumu izmantošanu;
*jebkura papildu prasība, kas palielina pakalpojuma vai materiāla izmaksas, mazina pretendentu konkurētspēju iepirkumā.
Avots: Novērtējuma ziņojums par būvgružu un būvmateriālu aprites risinājumiem Latvijā komerciālajā un sabiedriskajā sektorā, 2022
Materiāls tapis ar Latvijas vides aizsardzības fonda atbalstu. Par publikāciju saturu atbild SIA “Kurzemes Vārds”.
Projekts "Vides aktualitātes visai Latvijai presē un televīzijā" (projekta nr. 1-08/114/2023)