Mīluļa CV: Kaķenīte Simba

Kad pirms gada man aizgāja mamma, man visu laiku galvā virmoja doma par kaķi. Bet, kad 2023. gadā aizgāja arī krustmāte, šī doma kļuva vēl neatlaidīgāka. Sākumā ieraudzīju Intas Vaivodes ziņu feisbukā par kaķēniem viņas vasarnīcā. Es piekritu paņemt palikušo kaķenīti, bet diemžēl, kamēr viņa kārtoja visas lietas ar slimnīcas pārņemšanu, kaķenīti jau paņēma kaimiņiene. Tā tas izpalika.
Simba ienāca negaidīti. Manas kolēģes Annas, kura dzīvo Līksnā, kaimiņiene Guntiņa ieraudzīja pie miskastēm izmestus divus kaķēnus (pēc skata apmēram 1,5 mēn., puika un meitene), kuri tur ārā aukstumā atradās jau laikam kādu otro dienu, nosaluši un izsalkuši. Guntiņa (cepuri nost viņas priekšā) paņēma tos pie sevis, kaut pašai jau divi pieauguši kaķi (arī paņemti no ārā) un vēl kādus piecus kaimiņa kaķus baro. Puika bija spilgti rudā krāsā, bet meitene tādas pašas krāsas kā mana sunīte (kaut kas līdzīgs persiku krāsai). Tā es piekritu Anniņas piedāvājumam paņemt kaķenīti, puiku kolēģe jau domāja atstāt sev, bet viņas pašas britu kaķene to nepieņēma, tad to pieteicās paņemt Guntiņas kolēģe. Cik varēja saprast, šie kaķēni bija dzīvojuši kaut kam mājās, bet pēkšņi kļuva nevajadzīgi un vienkārši izmesti ārā.
Mēs ar dēlu braucām pakaļ Simbai uz Līksnu (Anniņa smējās, gandrīz kā uz dzemdību namu pēc bērna). Šis mazais persiku krāsas kamolītis bija apmēram 2 mēnešus vecs, tāds sabijies un neziņā, kas nu tagad būs un kur mani vedīs. Kāpēc Simba? Nezinu, viņa līdzīga multenes varonim lauvēnam Simbam, viena mana meitene sunīte ir Šeila, otra būs Simba, pie tā arī palikām.
Bija neziņa, kā to uzņems sunīte (iepriekš es viņai visu laiku stāstīju, ka viņai būs māsiņa un draudzenīte kaķenīte, kura ir maziņa, un viņu vajadzēs pieskatīt un mīļot, cik nu tas suns no tā visa saprata, nezinu). Nu jau esam apraduši ar visu. Sākumā šņāciens nāca no Simbas, Šeila pagāja malā un, var teikt, bēga prom. Simba izpētīja visas malas, iepazina jaunos apstākļus, ar katru dienu palika drosmīgāka un vairāk sāka nākt klāt pie Šeilas. Pa dienu viņas palika vienas pašas saimnieces mājās, ko darīja un kā dzīvoja, nezinu, bet sagaidīja no darba jau abas divas un Šeila priecīga aplaizīja vienmēr Simbu, redz, es jau mīlu viņu, un mēs draudzenes. Sirds taisni priecājās par viņām. Es domāju, ka pa dienu viņām skumji nebija un nav. Tagad es jau redzu, ka Šeila drusku ir iedzīta stūrī, Simbai ir virsroka, jo viņas enerģija un trakulība Šeilu biedē. Šeila bija radusi pie mierīgas dzīves, tagad tā ir secen, ir tāds maziņš terors, kurš dīdās, rausta aiz astes, plucina ausis un lien suņa bļodā. Bet, neskatoties uz to, mīl pagulēt kopā, un Šeila vienmēr pamīļo viņu. Tāda nu sanāca suņa un kaķa draudzība vai sadzīvošana.
Simba vēl ir maza un neizvēlīga, ēd pagaidām visu, kas nopērkams pie kaķu barības, bet visvairāk garšo graudainais biezpiens, to ēd šņakstēdama un patīk arī iebāzt savu degunu Šeilas bļodā. Par ko tā nemaz nav sajūsmā, bet rūkt nerūc, tikai aiziet prom no bļodas, saka, nu še, ēd, ja tu gribi.
Sēdēt pie lakatu tamborēšanas – Simbai tas ir izpriecu brīdis. Pa gaisu aiziet mani kamoli, cītīgi seko tamboradatai un cenšas ar ķepu piepalīdzēt (varbūt es ne tā kaut ko daru), ielido tamborējumā līdz astes galam un kūleņo. Vēl patīk būt par dārznieci, iesēsties ziedošajā alpu vijolīšu podā un ar ķepām rušināt nākamajā podā sadīgušos granātābola stādiņus. Uz galda bija uzlikta vāze ar izpušķotiem egļu zariem, nācās pārvietot mirtes vietā, jo bumbiņas bija ļoti kārdinošas un kustīgas. Bet mirtei uz galda arī nebija ilgs palikšanas laiks, nācās pārvietot augstāk un tālāk prom, jo dārzniecei jau darba daudz pie puķēm. Patīk uzrāpties uz gludināmā dēļa, pagulēt vai palīdzēt veļu gludināt, un tik skatās apkārt ar paceltu galvu, kur vēl var uzrāpties un kaut ko parevidēt. Interesanti būtu pavērot ko viņas abas dara, kad nav neviena mājās, jo pēc izvandītiem spilveniem gultā domāju, ka jautri gājis.
Kāpēc kaķis? Varētu būt, ka pēc tuvo cilvēku aiziešanas, man tas ir kā kaut kāda tukšuma aizpildīšana, tāds miera piepildījums, siltums un mājīgums. Ar Šeilu ir citādāk, tā ir enerģija, iešana, skriešana, vienalga vai lietus vai sniegs, vai sals, bet ārā ir jāiet. Tā arī ir labs sarunu biedrs, ejam staigāt un sarunājamies (žēl, ka nevar atbildēt, bet saprot gan visu).
P.S. Liels paldies Guntiņai Mežulei un Annai Komarovskai no Līksnas, kuras diendienā baro ne tikai savus mājas mīluļus, bet arī svešos pamestos vai pieklīdušos kaķus, par manu Simbu. 
Vija Sudnika (Daugavpils)