Pirms nepilniem četriem gadiem uzsāku savas patstāvīgās dzīves gaitas – pašas īrēts dzīvoklis, darbs un vēlme pēc mājdzīvnieka. Veicot savas dzīves ritma analīzi, sapratu, ka kaķis būtu labākais variants. Pirms tam jautāju ģimenei, vai manas prombūtnes laikā spēs un vēlēsies pieskatīt manu tolaik vēl nezināmo draugu. Viņi teica, ka jā. Izpētot vietējās dzīvnieku biedrības dzīvnieku sarakstu, uzrunāja kaķis vārdā Teds, tomēr, aizejot uz biedrību, nācās secināt, ka viņam nav ne silts, ne auksts par mani. Toties Murča uzreiz bija klāt un glaudās klāt kā sen nesatikts draugs. Pagalam apmulsusi, devos mājās. Vēlme pēc sava drauga nezuda, un pēcāk devos atkal uz turieni, un Murča atkal bija klāt kā saukts – murčo un murrā. Sapratu, ka jāņem mājās viņš.
Sākumā bija traki. Murča kliedza un atteicās ēst, pēcāk naktī aizgāja uz tualeti, bet turpināja slēpties dzīvokļa tālākajā stūrī. Nākamajā rītā bailīgi ienāca istabā un lēnām sāka iepazīt jauno vietu. Lēnām sāka ļauties glāstiem un saprata, ka visērtāk gulēt ir gultā zem segas. Pēc kāda laika man vajadzēja pārcelties, jo izlēmām ar draugu uzsākt kopdzīvi. Tagad Murča visnotaļ ir mūsu puisēns. Tā teikt, pirmdzimtais. Daudzi jau iesmej – ko tu ar kaķi apejies kā ar mazu bērnu, viņš jau ir tikai kaķis. Bet tā nav. Murča spēj sajust manu garastāvokli un nāk mīļoties un žēlot. Tāpat man nākas uzklausīt visas viņa domas, kad esam bijuši ilgāk prom, bet tobrīd viņu pieskatījusi aukle.
Par Murču, šķiet, dzirdējuši ir visi – gan kolēģi, gan tuvi un ne tik tuvi cilvēki, jo, kā jau visiem, arī mums ir bijušas labās un grūtās dienas – nakts bļaušana un uzmanības pieprasīšana, kā arī veselības problēmas. Pirms diviem gadiem uzlikta diagnoze – hroniska nieru mazspēja. Asaras un šoks, kāpēc tieši Murčam? Ko darīt? Braucam pie ārstiem, liekam sistēmas, dodam zāles un speciālo barību. Tajos brīžos kaķa acīs varu nolasīt, ka viņš man uzticas un zina, ka es viņu pasargāšu no visa sliktā.
Ikdienā Murča ir īsts septiņgadīgs memmītis, jo nekur nav tik labi, kā pie mammas. Jā, es esmu kaķa mamma. Mums pie sienas ir Murčas zīmēts portrets un fotoalbums. Kur vien ejam, tā Murča ir klāt, arī pašos amizantākajos brīžos. Gan siltumnīcu laistot, gan ar suni staigājot, gan arī peldoties, tad viņš droši sēž uz laipas malas un pacietīgi gaida, kad tad nu beidzot mēs iesim darīt kaut ko citu.
Murča vienmēr sagaida mājās, skaļi ņaudot pie durvīm, pirms tam gan sēžot uz palodzes trešajā stāvā un nopietni veroties ārpasaulē. Kad nāku mājās, paceļu galvu augšup un redzu – jā, tur sēž mans puika un gaida mani. Šogad, 25. augustā, paliks četri gadi kā esam atraduši viens otru. Vienmēr esmu zinājusi, ka dzīvnieki cilvēka dzīvē ir kaut kas īpašs un nenovērtējams. Un varu droši apgalvot, ka Murča ir viens no maniem dzīves vislielākajiem brīnumiem.
Sintija Lukjanska (Daugavpils)