Mīluļa CV: Borderkollijs Taira

Ko lai gana ganu suns, kad pa ķepai nav ko ganīt? Aitas vēl nenāk laukā no kūts, droši vien slēpjas no aukstajiem ziemas vējiem. Nabadzītes, tām droši vien ir garlaicīgi tur, vienām pašām, bez ganu suņa, kas aizgaiņātu ganīšanas trūkumu. Tas nekas, drīz nāks pavasaris un nāks aitas – tad es skriešu, tad es lavīšos un ganīšu, kamēr (saimniekam) nebūs gana. Taču pagaidām es ganīšu ziemu.
Re, kur tālumā aizlido nepaklausīga sniega pika. Jāsaka, ka mēs – borderkolliji, nepieļaujam nekārtību. Mīkstajām mantiņām jābūt kastē, kauliem – paslēptiem dīvāna spraugās, bet nerātnām sniega pikām jābūt atpakaļ rokā, kas to aizsvieda. Tāpēc ''žviks! Dipadu, dapadu, klac!'' – un sniega pika jau ir man zobos. Jebkurš cits suns to noteikti nestu atpakaļ saimniekam, bet ne ganu suns – mums tam nav laika, mēs strādājam un pats galvenais – saimniece tam nav devusi komandu. Skat, tur lido jau nākamais sniega gabaliņš, un man jāskrien ganīt ziemu!
Pēc viena vai diviem dučiem noganītu sniega piku – nu ir gana. Pēdējo es nesīšu mājās. Taču pagaidi, saimniece saka – sniegu nedrīkst nest iekšā. Eh, jūs – cilvēki! Kā jūs līdz šim varējāt saprasties ar citiem suņiem, kas nesaprata saimnieku valodu? Labi, sniega piku es atstāšu ārā. Mājās vēl ir saules zaķīši un lāzera gaismiņa, ko varu ganīt. Un nesauc mani par kaķi, saiminiec! Jā, es citreiz tev mīļi pieglaužos, taču nebūt nemurrāju, kad sēžu tev klēpī, kā pieklājas kārtīgam klēpja-ganu sunim.