Cilvēku likteņi ir neparedzami un unikāli. To apliecina arī Annas stāsts. Saruna viņai nav viegla, var redzēt, ka ik pa brīdim acīs parādās viegls miklums. Taču brīžos, kad Anna pasmaida, viņas seja pārvēršas.
ANNA POPOVA, kā tagad saka, ir kara bēgle no Ukrainas. Patiesībā viņa Krievijas iebrukuma dēļ pēc trīsdesmit pieciem gadiem atgriezusies dzimtenē, jo dzimusi un augusi tepat bijušajā Preiļu rajonā. Tāpēc Annas stāsts ir skatījums uz notiekošo no cita redzes leņķa.
Ar vienu čemodānu rokās
“Tas ir šausmīgi. Ticiet man, tas ir šausmīgi. Kad es 1987. gadā aizbraucu no šejienes ar vienu čemodānu rokās, nevarēju iedomāties, ka atgriezīšos tāpat – ar vienu čemodānu. Te biju iepazinusies ar savu vīru, kurš ir no Ukrainas, un tika nolemts, ka brauksim dzīvot un veidot ģimeni tur. Pēc trīsdesmit pieciem gadiem atgriezos, bet visa mana dzīve palikusi Ukrainā. Notikušais ir tik briesmīgs, ka to nevarēju iedomāties pat ļaunākajos murgos,” Annas emocijas ir sakāpinātas, tāpēc atgriežamies senākos laikos.
“Jā, esmu vietējā, manas bērnības mājas ir Vārkavas pusē, dzimtā sādžā ir Vilkopa, kas mazliet tālāk aiz Kursīšiem. Ģimenē bijām divas meitas – es un māsa Lidija. Vecākiem biju vēlais bērns, mammai, kad piedzimu, bija četrdesmit, bet tētim piecdesmit. Mācījos Vārkavas vidusskolā, bet pēc pamatskolas beigšanas iestājos toreizējā Preiļus kooperatīvajā arodskolā. Izmācījos par pārdevēju un strādāju veikalā Pirmajā Vārkavā. Tur arī iepazinos ar savu nākamo vīru. Viņš negribēja palikt Latvijā, tāpēc arī braucu viņam līdzi uz Ukrainu. Mēs dzīvojām Harkivas apgabala Dvurečanskas rajonā, ciemā Topoļi. Ukrainā piedzima dēls, kuram devām latviešu vārdu Andris.
Divdesmit viena gada vecumā pilnīgi svešā vietā sāku savu dzīvi, kā saka, ar vienu karoti. Sākums bija grūts, ticiet, ļoti grūts. Padomju Savienība gāja uz beigām, es strādāju veikalā, vīrs bija virpotājs, jo darbojās kolhozi, bija visādas mehāniskās darbnīcas, kur nepieciešami speciālisti.
Sākumā ļoti bieži braukāju uz mājām, pie mammas, pie māsas. Vēlāk tas nebija tik vienkārši, radās valstu robežas, bija jākārto vīzas. Mamma nomira 2005. gadā, pēc tam Latvijā biju retāks ciemiņš. Ar laiku iedzīvojos, dēls paaugās, sāka iet skolā. Andris pabeidza augstskolu, viņam kopš 2016. gada ir sava ģimene, aug dēliņš, mans mazdēliņš.
Viss bija tik labi, bet... Nācās pamest visu un bēgt. Priekš manis grūtākais ir tas, ka dēls ar ģimeni palika Ukrainā. Vīrs pašlaik ir Krievijā. Vispār no mūsu ciema līdz Krievijas robežai ir pieci kilometri. Vīrs pateica – gribu būt tuvāk mājām un pirmais, kas tur atgriežas.
Okupācijā no kara pirmajām minūtēm
Jau kara pirmajās stundās nokļuvām okupācijā. Es redzēju, kā pa ceļu Ukrainā iekšā brauca kara tehnika. Pirmajā dienā saskaitīju ap trīs simti smagās tehnikas vienības. Lai kā tur bija, lai ko par to saka, man ir sajūta, ka krievi vienkārši iebrauca Ukrainā. Septiņus mēnešus nodzīvojām okupācijā, bet tad Ukrainas armija devās pretuzbrukumā, kļuva bīstami un vajadzēja bēgt.
Grūti izskaidrot, bet ir sajūta, ka tobrīd Ukrainas puse mūs uzskatīja par kolaborantiem, tādiem kā nodevējiem, jo bijām palikuši okupētajā teritorijā. Sakiet, ko mums vajadzēja darīt, kā rīkoties? Ukrainas armija atkāpās, vienkārši atkāpās, bet iedzīvotājiem nekādas informācijas, mūs atstāja vienus pašus. Palikām bez naudas, bez darba, bez nekā, pat elektrības nebija.
Paldies Dievam, mūsu māja pagaidām ir kārtībā. Regulāri sazinos ar kaimiņieni, viņa sūta fotogrāfijas. Šorīt (intervijas dienā, 31. martā, red.), piemēram, atsūtīja foto, ka pa nakti uzsnidzis sniegs. Pagalms un augļu koki balti, viss izskatās tik mierīgi, tik skaisti. Vispār Topoļi atrodas bīstamā zonā. Tiešas karadarbības nenotiek, bet abas puses šauj mums pāri. Maz kas var gadīties... Un gadās arī, tā sauktie atlidojumi. Vairāki jau bijuši.
Šobrīd man visvairāk uztraukumu par dēlu un viņa ģimeni. Andris ar sievu un dēlu dzīvoja Harkivā. Kad sākās karš, pilsētā kļuva ļoti bīstami, viņi aizbrauca pie sievas mammas, kura savukārt dzīvoja Velikaja Kamiševaha. Noteikti esat dzirdējuši šo nosaukumu, tur sākās vienkārši šausmīgas apšaudes. Viņiem palaimējās izbēgt, bet Kamiševahas tagad vispār nav, nolīdzināta. Andris ar ģimeni devās uz Dņepropetrovskas apgabalu, mēnešus četrus nodzīvoja pie sievastēva māsas. Vienpadsmit cilvēki vienuviet. Tagad Andris ir noīrējis māju vēl tālāk uz rietumiem no Dņepropetrovskas, bet pa nedēļu brauc strādāt uz Harkivu.
Devos uz Latviju, jo nezināju, kur lai citur palieku. Bezgalīgs paldies manai māsai Lidijai, kas mani uzņēma. Cik ilgi tā būs, kas notiks?.. Es baidos par savu tālāko dzīvi, tās vienkārši vairs nav. Es nedzīvoju savu dzīvi, bet kaut kādu murgu. Viss ir izrauts ar saknēm.
Liktenim labpatīk pavērsieni
Man ir Ukrainas pilsonība. Taču es gribu būt arī Latvijas pilsone. Sameklēju visus iespējamos dokumentus gan par vecākiem, gan sevi pašu, iesniedzu Pilsonības un migrācijas pārvaldē, bet tur man paziņoja, ka izskatīs. Gada laikā... Kāpēc tā, nesaprotu. Esmu latviete no pašām saknēm, bet pilsonību nevaru saņemt. Iedomājos, kā ir cilvēkiem sarežģītākos gadījumos.
Ierodoties Preiļos kā bēglei, man tika sniegta tā pati palīdzība kā visiem citiem kara bēgļiem – pabalsts, taloni ēdināšanai. Mana priekšrocība, ka es bez problēmām varēju iekārtoties darbā, jo ir nepieciešamā kvalifikācija, lieliski pārzinu valodu. Preiļos ierados pērn rudenī, 14. septembrī, bet jau no 28. septembra strādāju veikalā “Beta”. Atceros kādu reizi pirms daudziem gadiem. Biju atbraukusi pie mammas ciemos, laikam gaidīju autobusu un redzēju zīmīti, ka universālveikalā vajadzīga pārdevēja ar latviešu un krievu valodas zināšanām. Toreiz nodomāju, re, es te varētu strādāt. Pagāja gadi, esmu tajā pašā ēkā un strādāju par pārdevēju. Tādi, lūk, likteņa pagriezieni notiek. Māsa Lidija reiz, kad viņai kāds jautājis, vai es nedomāju braukt atpakaļ uz Latviju, esot nosmējusi, ka noteikti nē, ja nu vienīgi karš... Tā, redz, tika teikts joka pēc, bet notika.
Latvijas gaiss palīdz
Trīsdesmit pieci gadi Ukrainā ir ilgs laiks, bet Latvija laikam pārāk dziļi sirdī, lai to aizmirstu. Klājās grūti, bija laiks, kad vajadzēja piepelnīties, vienpadsmit gadus braucu strādāt uz Maskavu, kopu seniorus. Taču par Latviju domāju, tā man bieži rādījās sapņos. Pēdējo reizi te ciemojos īsi pirms 2014. gada notikumiem. Taču, kad ierados te pērn rudenī, man likās, ka pat Latvijas gaiss ir savādāks, tuvāks, mīļāks. Arī daba daudz mīļāka, Ukrainā nav jaukto koku mežu, klimats ir daudz karstāks vasarās. Pirmos gadus nevarēju ārā iziet, trūka elpas no karstuma. Ziniet, pat Maskavā klimata ziņā jutos labāk.
Ar savējiem sazinos katru dienu, ar vīru pat vairākas reizes dienā sazvanāmies. Vedeklai nesen bija atvaļinājums, abi ar puiku atbrauca uz Harkivu, lai mazais būtu tuvāk pie tēta. Pēc divām dienām pilsētu sāka apšaudīt un viņi aizbrauca uz Dņepropetrovsku atpakaļ, jo nebija elektrības, ūdens. Galvenais, ka nebija droši. Vedekla strādā veikalā, mazdēliņš iet bērnudārzā.
Atzīšos, ka pa šiem gadiem tā arī neesmu iemācījusies runāt ukrainiski, lai gan pilnīgi visu saprotu, ģimenē sazināmies krievu valodā. Patiesībā jau nebija vajadzības, jo Harkivas apgabalā ir ļoti daudz krievvalodīgo. Mūsu ciemā bija krievu vidusskola, padomju gados šurp no Krievijas vadāja bērnus, jo tajā pusē bija tikai pamatskola. Krieviski runāju ļoti labi, taču man bieži ir jautājuši, no kurienes esmu, tak ne jau no Krievijas. No Latvijas? Jā, esot dzirdams akcents.
Borščs, vareņiki un saulespuķes
Ukraiņu boršču esmu iemācījusies vārīt, vareņikus gatavot. Visu protu kā īsta ukrainiete. Ja runājam par boršču, man šķiet, ka “pie vainas” produkti. Tur viss ir vietējais – burkāni, sīpoli, bietītes, speķis un tomātu sula. Un kāda Ukrainā zeme, tik auglīga. Mūsu dārzā aug ne vien ierastie dārzāji, bet arī melones, arbūzi, persiki, aprikozes, protams, ķirši, bumbieri. Man ļoti garšo rieksti, pagalmā izaudzis milzīgs valriekstu koks. Paldies Dievam, šogad īstas ziemas Harkivas pusē nav bijis, bet atceros, ka bijuši lieli sali, pat mīnus trīsdesmit. Daudz augļu koku toreiz gāja bojā. Arī karstums vasarās mēdz būt mežonīgs, saulē pat līdz piecdesmit. Laikam saule un siltums ir tas, kas palīdz augļiem un dārzeņiem pa īstam nogatavoties, iegūt spēcīgu garšu. Nekādas siltumnīcas nav vajadzīgas, viss ienākas vagās klajā laukā.
Ukrainā dikti daudz audzē saulespuķes sēklu ieguvei, milzīgi lauki. Tāpat kukurūza nogatavojas.
Nekad vairs nebūs tā, kā bija
Mana situācija, ierodoties Latvijā, bija daudz vieglāka un vienkāršāka nekā citiem no kara atbraukušajiem. Te man joprojām dzīvo un strādā draugi, kādreizējie klasesbiedri, kuri labprāt palīdzēja, deva padomus. Taču kopumā es neredzu savu nākotni. Es to pagaidām vienkārši neredzu un man ir bail.
Kā varēs dzīvot tālāk? Viss ir iznīcināts, ar zemi nolīdzināts. Tu brauc un redzi, ka ciemata vairs nav, tikai drupu kaudzes. Arī cilvēku nav. Kas dzīvi atjaunos? Neviens... Nekad vairs nebūs tā, kā bija. Topoļos centrā viss sasists, neviena veikala nav. Palikušajiem nedaudzajiem cilvēkiem ved humāno palīdzību, no tās viņi pārtiek.
Kad septembrī daudzi brauca projām, vienkārši atvēra kūts durvis un izlaida laukā lopus, mājputnus. Cūkas staigā, rakņājas, govis klīst. Man stāstīja, ka visu rudeni un pat ziemā cūku bari klīduši pa laukiem. Durvis vaļā un – ejiet, lopiņi! Cilvēkiem visa iedzīve palika. Ko varēja līdzi paņemt? Neko.
Manu draugu ģimene ar mašīnu no Ukrainas atbrauca, bet arī mašīnā neko lielu nevarēja atvest, pašu nepieciešamāko. Arī viņi lopus palaida savvaļā, kaimiņi teikuši, ka viena gotiņa noslīkusi. Starp citu, viņiem ļoti paveicās – manas māsas paziņa uzaicināja strādāt par lopkopjiem uz Nīcgali. Labi iekārtojušies ierādītajā dzīvoklī, pelna un, zvanot man pa telefonu, jau sasveicinās latviski.
Melnais domu mākonis
Pierast pie notikušā nav iespējams. Ir ļoti, ļoti grūti. Kad gadās, ka palieku mājās viena, domas kā melns vilnis nāk virsū. Uztraucos par dēlu, jo Harkivā nav pilnīgi droši. Visu laiku jūtos kā uz naža asmens. Arī Andris, kad runājamies, bieži lieto vārdu “pagaidām”. Pagaidām viss ir mierīgi. Pagaidām visi ir dzīvi un veseli. Pagaidām... Atrodoties Kamiševahā, viņš piedzīvoja patiesas šausmas, kad krievi no lidmašīnām šāva pa dzīvojamajām mājām. Paķēris mazo un skrējis uz pagrabu, bet puisītis viņam prasa: “Tēti, mēs skrienam, jā? Šauj!” Trīsgadīgs cilvēciņš saprot, kas ir šāvieni un sprādzieni. Jūs pat iedomāties nevarat, kas tā ir par skaņu, kad ieslēdzas gaisa trauksmes sirēnas. Urbjas līdz kaulu smadzenēm un skan galvā pat klusumā. Sirēnas joprojām kauc visās pilsētās, pa visu Ukrainu.”
Sarunas ar Annu atstāstā bieži likta daudzpunkte. Tie ir brīži, kad viņai sāp, kad samezglojas domas un stopkadros uzplaiksnī atmiņas, bet acīs iemetas mitrums. Varbūt mums, kam dzīve rit, ja ne pārtikusi, tad gana iztikusi, ir grūti iejusties Annas situācijā, tomēr vienu der iegaumēt – par mieru vajag gādāt miera laikā. Citādi var būt par vēlu.
Dvurečanskas rajona kultūras nams pirms kara un tagad Foto no A. Popovas personīgā albuma
Administrācijas ēka pēc apšaudes Foto no A. Popovas personīgā albuma
Lidijas Kirillovas teksts