Jubilāre februāra beigās svinēja apaļu jubileju
Februāra nogalē, kad lāsteku pilēšana vēstīja, ka pavasaris nav vairs aiz kalniem, Monika Vaivode (Upmalas pagasts) svinēja 90. dzimšanas dienu. Lai gan garāku sarunu klātienē atlikām līdz pavasara sniegpulkstenīšu cēlienam, tomēr noorganizējām jubilejas interviju telefoniski.
Kavējoties atmiņās par bērnību, Monika priecīgi pauda, ka viņa bija jaunākais bērns piecu bērnu ģimenē, māsas un brāļi lutināja viņu, bet vecāki savām atvasēm iemācīja visus darbus un palaida skolā. Tāpēc arī Monika pabeidza Mozkursīšu četrgadīgo pamatskolu (interesanti, ka toreiz mācību priekšmetus visās četrās klasēs mācīja tikai divi skolotāji), taču tad bija jāpiedzīvo Otrais pasaules karš. Tas palicis atmiņā ar pieaugušo bažām, kas tagad būs, un sprādzienu un lidmašīnu troksni, tāpēc Monika neatbalsta karu un kaut ko tik ļoti briesmīgu nenovēl nevienam. Vēlāk piedzīvoti arī kolhozu laiki, tie Monikas ikdienā ieauduši smagā slaucējas darba pavedienus. Tomēr Monikas stāstījumā nejūt vārdus, kas būtu smagi kā lietus mākoņi, jo izlolota ģimene ar pieciem bērniem (viens jau ir mūžībā), kuri iepriecinājuši viņu ar skolas un darba gaitām un sešiem mazbērniem, tiem savukārt jau ir astoņi savi bērni, nu jau Monikas mazmazbērni.
“Man jautā, kad es biju laimīga, un es saku – tad, kad biju jauna, toreiz bija i smukums, i spēks. Toreiz es apprecēju savu vīru. Kad braucu uz mana brālēna kāzām, ne es zināju, ka Aloizs tāds ir uz pasaules, un ne arī Aloizs zināja, ka tāda Monika ir. Brālēna kāzas bija 18. janvārī, bet 31. janvārī mēs sarakstījāmies. Vēlāk, 25. februārī, man palika pilni 20 gadi, bet 19. martā vīrs svinēja 20. dzimšanas dienu, un 26. aprīlī mēs laulājāmies baznīcā. Viņš strādāja par traktoristu, bet es par slaucēju. Mums kopā bija labi,” teica jubilāre.
Monika joprojām dzīvo vīra dzimtas mājās un jūtas meitas Teklas lutināta. Kamēr meita ir darbā (viņa ir mediķe), tikmēr Monika ziemā min skaitļu krustvārdu mīklas un lutina trīs kaķus un suni. Šobrīd gan viņa gaida pavasari, lai dotos uz dārzu un lolotu mīļās “jurginis” (dālijas – latgaliešu val.). Tekla iestarpina, ka mamma pratusi bērnus audzināt demokrātiski – neuzspiežot savu gribu, turklāt viņai ir laba humora izjūta.
Jubilāre atvadoties teica: “Dzīve šos 90 gadus nav bijusi vienveidīga – loloju bērnus, strādāju, katra jauna diena bija citādāka par vakardienu. Visi novēl man sasniegt simts gadus, bet es saku, ka jau šo gadu ir daudz. Tomēr paldies, paldies sveicējiem! Arī es novēlu visiem dzīvot garu un skaistu dzīvi, lai ir miers un veselība!”
Savukārt “Vietējās Latgales Avīzes” saime Monikas kundzei vēl mīļo cilvēku lolojošu klātbūtni, simtgades ozola veselību, strauta čalojošu dzīvesprieku un Dieva svētību katrai dienai!
Paldies Monikas meitai Teklai un Upmalas pagasta pārvaldes ļaudīm par atbalstu raksta tapšanā!
Egitas Terēzes Jonānes teksts, publicitātes foto