Reiz bija....mīļais draudziņ, Tu taču zini, ka truši mēdz būt ne tikai dažāda lieluma un krāsas, bet arī dažāda rakstura? Nu tad re, reiz dzīvoja trīs jauki, pelēkrudi trusēni. Viņi bija piedzimuši trušu mammai, kas bija pārāk liela priekš pundurtruša, bet pārāk maza gaļas trusim. Visi izdevās neievērojamā savvaļas zaķa krāsā, toties ar mīkstu, no tēta angorieša mantotu kažociņu, un miermīlīgu raksturu. Lielākais gan bija drusku šerpāks, bet tāpat draudzīgs. Vismīlīgākais izrādījās pats mazākais – vienmēr laipni ļāvās paglaudīt, un pat rokās paņemts (truši necieš, ka viņus ņem rokās) rātni gulēja un nespārdījās.
Kad trusēniem pienāca laiks doties pie jauniem saimniekiem, izrādījās, ka smukums tomēr tiek vērtēts augstāk kā tikums (he, he). Raibie, pušķausainie un strīpainie sīktruši atrada jaunas mājas ātri, bet zaķainīšiem visi gāja garām un neticēja, kad teicu, ka tieši šie būs vislabākie mājas mīluļi. Viens reiz noburkšķēja – nu ja jau ņemt trusi mājās, tad smukāku. Nez, man pašai šis kārtīgais, patiesībā daudzkrāsaini mirguļojošais akots, baltais vēderiņš un rudās nāsis un pēdiņas likās gauži glīti.
Nekas jau mazuļiem nekaitēja arī mūsmājās – gan gardumi, gan pastaigas visiem tiek, bet īstās mājas, kur priecēt saimniekus kā vienīgajam mīlulim – tā ir cita lieta. Bet laikam kāda trušu likteņlēmēja vara pasaulē ir, un tā par ilgu gaidīšanu atalgoja zaķainīšus ar vislabākajām mājām.
Pirmo, lielāko trusēnu pie sevis paņēma jauka un ļoti atbildīga ģimene ar bērniem. Otro vēl pēc pusgada – vecmāmiņa mazbērnu priecēšanai. Tirdziņā sieviete ilgi vēroja piedāvātos trusēnus, stāstīju, kādi viņi būs, cik lieli, kādi vecāki. Nu, un te arī viens pieaudzis puika, lielāks nebūs, nav gaļai. O, viņa arī negrib viņu ēst! Lai dzīvo un ir draudziņš!
Trešais, pats mazākais un jaukākais, tā arī palika mājās. Negribējās viņu vairs nekur vest un piedāvāt. Vēl reizi viņu gribēja ņemt līdzi cita ģimene ar bērniem, mamma piekrita, ka šis ir pats mīlīgākais, bet, kad pienāca laiks kāpt kastē un braukt uz jaunajām mājām, – puisītis, kam draudziņš bija domāts, sāka... raudāt. Nē, nē, viņš šo negrib!! Turēju trusīti un domāju – labi gan, ka tu nesaproti, ka nepatīc... Nekas, nu gan viss, paliksi pie mums pavisam. Kaut gan liekas, ka trusis satraucās un nodomāja – ko es sliktu izdarīju, ka bērns raud? Līdzi ģimenei aizbrauca cits trusēns.
Tā gāja laiks, ik rītu un vakaru pretī stiepās rudais deguns pēc kāruma vai uz pastaigu, kamēr atbrauca vēl viena ģimene pēc mīluļa nomirušā truša vietā. Sev, ne bērniem. Vairs man īsti dekoratīvo trušu nebija, tikai viens strīpains bailulis, ko arī ģimenēm ar bērniem nepiedāvāju. Nu apskatījām Ronas trusēnus, jauko un krāsaino Japānas un Ronas jauktenīti, parādīju arī zaķainīti. Viņi domāja. Diez kā neviens neieinteresēja. Zaķainītis sēdēja man plaukstā un mazgāja ar ķepiņām degunu. Nu labi, padomāsim, varbūt atbrauksim. Neņēmu ļaunā, jo mājas mīlulis ir nopietna izvēle, un man tāpat ir prieks parādīt savus audzēkņus.
Tomēr vīrs vēroja trusīti. Vēlreiz paņēma rokās, un pēkšņi izlēma – ņemam līdzi! Sieva piekrita.
Biju mazliet nemierīga, jo būrī audzis trusis nezina, kā uzvesties dzīvoklī, lūdzu dot ziņu. Bet viss izrādījās labi. Pagāja pusgads, un es saņēmu foto ar karaliski uz dīvāna izstiepušos zaķainīti. Viņam tagad ir vārds, ģimene un visa uzmanība.
Tā re.
Jolanta Bāra (Augšdaugavas novads)