“Kad 2015. gada novembra izskaņā uz citiem medību laukiem devās mūsu mīlulis Ramzess, kurš uzticīgi līdzās bija 17 gadus, tad sirds salūza neskaitāmos gabalos un iekšēji sauca “vairs nekad”…
Rikijs
Taču 2016. gada maijā mūsu mājās ienāca Rikijs, gandrīz gadu vecs šķirnes kaķis – Britu īsspalvainais, kuru uz pāris mēnešiem lūdza pieskatīt vīra māsīca, jo pati devās peļņā uz ārzemēm. Rikijs ir kaķis ar nopietnu skatienu, mīkstu plīša kažociņu, skaļām “dzirnaviņām”, taču pilnīgi ne klēpja variants. Tolaik par šķirnes īpatnībām neko nezinājām. To, ka “briti” nemīl, ka viņus ņem rokās, pateica vetārste, kad devāmies pirmajā vizītē. Līdz ienākšanai mūsu mājās Rikijs dzīvoja vienistabas dzīvoklī, bet mūsu mājās viņam tika atvēlēta visa māja, pagalms un arī kaimiņu teritorijas. Kad tuvojās vasaras beigas un “šķiršanās” laiks no Rikija, jo bija jāatgriežas kaķa saimniecei, iekšēji nobriedām savam mājdzīvniekam – sunim.
Taču Rikija saimniece palika ārzemēs, un Rikijs ir mūsu ģimenes loceklis, kļuvis mīlīgs, var pasēdēt arī klēpī un ļaujas “murcīšanai”. Par vārda izvēli nezināsim teikt, bet mājās tiek saukts par Riki, Rikuci, Pikuci, Mikuci, un nekad par Rikiju.
Rikucis ir aktīvs, 6,8 kg svarīgs peļu un putniņu mednieks. It kā neredzams, bet vienmēr līdzās, seko dārza darbos un atsaucas uz savu vārdu. Kastrēts runcis, bet vismaz piecas reizes pārnācis mājās saplosīts (paldies Dievam, ka kaķim ir septiņas dzīvības). Ir ļoti pacietīgs, ļaujas kad “dakterē”, var iedot zāles, izķemmēt, iztīrīt acis. Neskrāpē. Kad zūd pacietības mērs, var ar ķepiņām stingri satvert roku un iekosties, nenodarot pāri. Uz aizrādījumu reaģē.
Rota
Pirms Rotas ienākšanas mūsmājās bijām noskatījuši kucēnu sludinājumā, taču, ierodoties pēc sunīša, uzzinājām, ka saimnieks to bija atdevis citiem. Pēc piedzīvotās vilšanās vīrs ieminējās, ka mēs varētu dot mājas kādam sunim, kuram nav māju… Rota tika adoptēta no Daugavpils dzīvnieku patversmes. Precīzs vecums nebija zināms, bet vetārsts noteica, ka sunītei ir aptuveni pieci mēneši. Viņa ir bezšķirnes, melna ar baltu krūtiņu un amizantu pušķīti astītes galā, tika noraksturota “kā mierīgākais sunītis patversmē”. Jāatzīst, ka mēs piedzīvojām visus kucēna–pusaudža priekus, jo Rota “izrotāja” pagalmu, izvalkājot no šķūnīša visu, ko var atrast, un “rotājās”, pati rokot dobes uz nebēdu.
Kāpēc Rota? Abi ar vīru zinājām, ka gribam latvisku vārdu, vairs neatceramies, kā nonācām līdz gala izvēlei, vienīgi atceros, ka bija nosacījums, lai vārdā iekļautos skaņa “r”.
Rota ir paklausīga, taču ļoti stūrgalvīga. Ir smieklīga – runājas (ja viņu uzrunā, atbild dažādās intonācijās suņu valodā), smaida, kad sagaida mājās no darba, smieklīgi guļ un nelabprāt atdod vietu dīvānā. Reizēm jokojam, ka viņa nezina, ka nav cilvēks.
Duets
Rikijs un Rota visu dara kopā. Mācās viens no otra, atdarina viens otru. Rikijs mācīja Rotai skriet pakaļ aizmestai mantiņai, bet Rota iemācīja Rikijam diedelēt ēdienu no saimnieku galda. Kad braucam uz darbu, abi paliek ārā “sargāt māju”, kopā guļ suņa būdā. Ejot pastaigās ar Rotu, Rikijs seko pa pēdām. Rotai ļoti garšo viss, kas tiek dots Rikijam, Rikijs gan ir izvēlīgs. Mīļākā nodarbe abiem ziemas periodā ir gulēt līdzās, vismaz tik tuvu, lai astes saskaras. Kad Rikijs noķer “medījumu” (putniņu, peli, kurmi), viņš to atnes pagalma vidū, tā teikt, atrāda, bet Rota ir procesa noslēdzošais posms. Rotai ļoti nepatīk fotografēties, tikmēr Rikijs ir kameras zvaigzne.”
Inese Skrimble (Augšdaugavas novads)